Gleznotāja un izstādes «Tilts» kuratora Mārča Stumbra vienaudži piedzīvojuši kara gadu sūrmi un pēckara okupāciju ar tās viltus ideoloģiju, sešdesmitajos gados beiguši studijas Mākslas akadēmijā.
Gleznotāja un izstādes «Tilts» kuratora Mārča Stumbra vienaudži piedzīvojuši kara gadu sūrmi un pēckara okupāciju ar tās viltus ideoloģiju, sešdesmitajos gados beiguši studijas Mākslas akadēmijā. Brieduma gadi pagājuši zem komunisma celtniecības skaļajiem lozungiem. Nemanot aizskrējusi liela daļa dzīves, un nu jau viņus sauc par vecāko paaudzi, kaut viņi vēl joprojām ir spēkpilni. Taču jaunajos laikos ar jauno mākslas ideoloģiju un konjunktūru viņi tiek bīdīti malā, jo sevišķi, ja pieturas pie mākslas tradicionālās izpratnes. Tālab saprotams ir Mārča Stumbra sāpīgais jautājums: «Bet kam vajadzīgs tilts, pa kuru vairs nestaigā?»
Izstādes kurators uz savu vaicājumu mēģina rast atbildi: «Varbūt esam vajadzīgi kā liecinieki tiem iluzorajiem sociālisma un komunisma «jauncelsmes» gadiem, varbūt kā dzīvs piemērs tam, ka cilvēku nekad nepamet cerība un viss beidzas ar domu: «Bet varbūt kādreiz…».»
Jā, varbūt kādreiz viņi būs patiesi vajadzīgi, viņus atzīs. Neko vairāk. Mēs visi alkstam sapratni un mazliet atzinības, lai būtu spēks dzīvot un strādāt.
Bet kas tad ir šī Mārča Stumbra paaudze, viņa laikabiedri, ar kuriem viņam bijusi vēlēšanās satikties vienā izstādē? Tie ir Inta un Kārlis Dobrāji, Andrejs Ģērmanis un Inese Ziemele no Rīgas un Jūrmalas un pašmāju kolēģi Indulis Landaus, Lolita Zikmane un Uldis Zuters.
Kāds ir Mārča Stumbra tilts starp Jelgavu un Rīgu, starp jaunību un brieduma laiku, kas jau gaisā uzvēdī saules rietu?
Atbilde – šis tilts ir ļoti vitāls, dzīvi apliecinošs. Jaušams, ka tilts vēl sasprindzis gaida, lai celtu un nestu sapratējus pāri. Šoreiz tilts ir mākslinieku daiļrade. Tas nekas, ka autori ne vienmēr izvēlējušies pašus jaunākos darbus, tam nav īpašas nozīmes, ja glezna tapusi radoša sasprindzinājuma kulminācijā, īsti un godīgi. Vismaz šie astoņi mākslinieki tā strādā. Viņi visi ir izteikti reālisti, pārbaudīto klasisko vērtību apliecinātāji savā daiļradē, latviešu tonālās glezniecības tradīciju turpinātāji. Atšķirīgāka ir Inese Ziemele, kas 90. gados reižu reizēm pievērsusies meditatīvajai glezniecībai, kas tuvāka abstraktajai mākslai, tomēr viņas darbi ir tonāli izsmalcināti, kas tos tuvina latviešu mākslas tradīcijām.
Pirmajā mirklī Intas un Kārļa Dobrāju darbus var pat sajaukt, tik līdzīgi tie ir. Abu gleznas liecina, ka viņiem tuva klasiskā māksla, gluds gleznojums, siltās krāsas, harmoniska pasaules uztvere. Abi ir lieliski zīmētāji. Arī par vitalitātes trūkumu neviens no viņiem nevar žēloties. Sevišķi izteikts šajā ziņā ir Kārlis Dobrājs, kura gleznas līdzinās ābolam rudenī, kas ik mirkli gatavs pārsprāgt no sulu pārpilnības un vasaras uzsūktās saules enerģijas. Māksliniekam, kā šķiet, ir par šauru nelielie darbu formāti. Tēli, kā gleznā «Meitene ar burbuļu auskariem» (2002.), liekas, mēģina izplest tiem nelielo atvēlēto laukumu (būri). Ne par velti viņš 70., 80. gados gleznoja lielformāta darbus. Mākslinieks burtiski izgaršo ik detaļu savos darbos, sevišķi figurālajos. Tie ir izteikti stāstoši, varbūt pat nedaudz pļāpīgi. K.Dobrājs nereti paironizē par kaut ko («Rēbuss. Vemjošā», 2000.). Taču viņa satīras durkļi nav ļauni, tie neiznīcina, tik pakacina dzīves pilnestības labad.
Arī mākslinieka sieva Inta Dobrāja glezno klusās dabas, figurālas kompozīcijas, sieviešu aktus. Bet viņas darbi ir kompozicionāli skaidrāki, detaļu tikai tik daudz, lai izteiktu domu. Gleznotāja mīl vieglus ēnojumus, neitrālus fonus. Varbūt viņa ir racionālāka, nosvērtāka par vīru, klaji nedemonstrē savas jūtas. I.Dobrājas sieviešu kailfigūras ir ārkārtīgi jutekliskas, bet ne uzsvērti erotiskas. Miesu barokālais krāšņums ir liecība par jauno meiteņu veselīgumu, dzīves harmoniju, dvēseles tīrību. Tāds ir arīdzan meitas portrets «Anna» (2001.). Mākslinieces darbos tēli veic kādas sadzīviskas darbības, teiksim, priecājas par līgavas plīvuru («Ar plīvuru», 1996.), taču vienlaikus tie nedzīvo to pašu dzīvi, ko mēs, bet citu, kurā nav vietas sīkumainībai, skaudībai un citām negācijām. Šī pasaule ir saules pielieta, gaiša un mazliet idilliski skaista, kādēļ mazāk racionāli skatītāji iecienījuši Intas Dobrājas gleznas.
Turpretim Indulis Landaus glezno ikdienišķo pasauli, tos ierastos sadzīves priekšmetus, kādi atrodami ikviena skatītāja virtuvē. Mākslinieka kluso dabu lietas ir, tā sakot, demokrātiskas, kā šodien, moderno bezpersonisko, bet skaļi reklamēto Rietumu lietu valdīšanas laikā var dažam šķist, pārlieku vecmodīgas. Bet tieši tas raksturīgs gleznotājam, ka savos pasteļos (citi izstādes gleznotāji strādā ar eļļas vai temperas krāsām) viņš tēlo visvienkāršāko vidi, kurā jaušama cilvēku klātbūtne. Liekas, viņš ir sajūsmā par ikvienas lietas defektu (teiksim, nodauzītu krāsu uz emaljētās krūzes), kas pastiprina ikdienišķuma iespaidu viņa gleznās. Taču viņa ārkārtīgi izsmalcinātā krāsu izjūta, lielā mīlestība pret pasauli, ikvienu priekšmetu piešķir Induļa Landaua darbiem poētisku apgarotību. Mārcis Stumbris izteicās, ka viņa kolēģis ik darbu glezno tā, it kā tas viņa mūžā būtu pēdējais, tādēļ jebkura I.Landaua glezna, ko reiz ierauga skatītājs, ir gandrīz vai pati pilnība. Ik kvadrātcentimetrs tajā izstrādāts līdz pēdējai niansei, ar vissmalkākajām toņu gradācijām, gribas teikt, apmīļots.
Arī mūsu labākā grafiķe Lolita Zikmane līdzās ofortiem mīl gleznot klusās dabas un nelielas ainavas, galvenokārt ar temperas krāsām. Prieks kārtējo reizi sastapties ar mākslinieces lielajām 70., 80. gadu grafikām, kurās ik detaļai ir kāda idejiskā nozīme, jēga. Viņas oforti izceļas ar rūpīgu izpildījumu, poētiski trauslu pasaules skatījumu, detaļu asociatīvo slodzi. Viņas gleznotās ainavas un klusās dabas ir gandrīz vai taustāmi reālistiskas, bezgala vienkāršas, tajās nav nekā tīši sadomāta, bet tās izceļas ar dabiskumu šā vārda vistiešākajā nozīmē. Taču tajā pašā laikā jūtams, ka ikdienišķā ainava vai skopi izvēlētie priekšmeti klusajās dabās ir «attīrīti» no sadzīviskuma, visa tā, kas tos «piezemētu». Tiem nez kāpēc piemīt kāds netverams poētiskums. Šķiet, ir vietā runāt ar to, ka Lolita Zikmane savu gleznu pasauli, ikdienas dzīvi paceļ mīta līmenī. Līdz ar to māksliniece, kā liekas, grib netieši parādīt neredzīgākam un mazāk jūtīgam cilvēkam, kas par tādām lietām dienu steigā neaizdomājas, ka mūsu dzīvei ir vēl kāda nozīme – tai ir visciešākās saites ar mūžību. Esam tās daļa, un māksliniece visvienkāršajās lietās, visvienkāršākajās ainavās, sadzīves darbībās saredz mūžības tuvumu.
Gluži cits skatījums uz pasauli ir gleznotājam Uldim Zuteram. Mākslinieka dabas skati stāsta par kaut ko ikdienišķu, taču augstais skatupunkts, aptvertais plašums ainavās piešķir tām himnisku skanējumu («Lielupe ziemā», 2001.). Viņam vislabāk padodas ainavas ar panorāmisku vērienu, rēnu novakares gaismu, pelēcīgām dienām, kad redzīgāka acs saskata vissmalkākās toņu gradācijas ik krūmājā, koku pudurī, pat daudzkrāsainību vispārējā pelēcīgumā. Mākslinieks strādā galvenokārt ar krāsu kontrastiem, ābolus vai citus klusās dabas priekšmetus veido līdzīgi Sezanam – it kā no nelieliem ģeometriskiem punktiem, kā tēlnieks veido lietu apjomus. Ulda Zutera gleznās jaušams kāds iekšējs spēks un pamatīgums, stabilitāte un tiekšanās pēc harmonijas.
Var uzskatīt, ka arīdzan Andrejs Ģērmanis tiecas pēc tā paša – pēc garīgā līdzsvara. Taču viņš no visiem izstādes dalībniekiem ir visimpulsīvākais, pēc dabas trauksmains, tamdēļ viņa gleznās nav jāmeklē tāda izstrādātība kā viņa kolēģiem. Tas viņam arī nav nepieciešams. Viņa galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa, kuru brāzmaini uzsviež uz audekla. A.Ģērmanis liek blakus ļoti dažādas krāsas, bet viņa izsmalcinātā krāsu izjūta palīdz tās sakārtot tā, lai glezna dotu vislabāko iespaidu. To var just jau viņa akadēmijas studiju laika darbos, kas šobrīd redzami Jelgavā («Dubultportrets», 1961.; «Vecaistēvs», 1962). Tajos gan vēl trūkst krāsu uzliciena virtuozitātes kā vēlāka laika darbos, taču labi var just viņa smalkās kolorista dotības. Tās parādās aktā «Domas» (1995.) – spēcīgi krāsu kontrasti, impulsīvs pigmentu uzliciens, nepazūd arī zināma erotikas deva, tomēr būtiskākais ir kaut kas cits – dzīvīgums, kustība, trauksmainība, dzīvības pilnīguma izjūta.
Visatšķirīgākā no vienaudžiem, kā jau sākumā tika minēts, ir Ineses Ziemeles māksla. Māksliniecei nav svešs reālisms, par ko liecina «Ašeradenas virpulī», «Daigas Freimanes portrets» (1998.), taču arī tajā ļoti būtiska nozīme ir krāsu meditatīvam uzlicienam, abstrahētiem laukumiem, kas «izspēlējas» paši par sevi.
Visbeidzot, Mārcis Stumbris. Visai iespējams, ka jelgavnieki mazāk pamanījuši, ka gleznotājam dažkārt tīk paspēlēties ar pasauli, atklāt tās greizās puses. Tad viss pieliecas pie zemes un zūd bijusī harmonija, līdzsvars, miers. Tā nav tikai spēle. Pēc harmonijas tiecamies ik brīdi, diemžēl pastāv arīdzan harmonijas pretmets – zemiskais, nelietīgais, ļaunums. Viena no šā tipa gleznām «Vakara muzikants» (2001.) jau runā par ko citu. Tā ir mākslinieka tiekšanās pēc kādas poētiskas domas, iedziļināšanās dzīves norišu daudzveidībā. Varbūt viņš runā par mājām, kurās gribas atgriezties pēc jautrām stundām krodziņā lustīgu draugu pulciņā, šodienīgs bibliskās tēmas variants par pazudušo dēlu. Varbūt tās ir ikviena cilvēka ilgas pēc mājām, kur mūs gaida. Bet varbūt pēc uzdzīves tik sagāzusies liekas pasaule. Taču varbūt mākslinieks vēlējies pateikt, ka vientulība ir nepanesama, ikviens tiecas pēc siltuma, sapratnes, mīlestības. Gleznas autors neko nepasaka tieši, viņš ļauj mums domāt, ielikt savu saturu.
Tāda arī ir šī izstāde – mākslinieki met tiltu. Vai iet pa to vai palikt savā krastā, tā jau ir mūsu izvēle. Gribu tikai piebilst, ka, manuprāt, tilts ir ļoti stiprs, labi celts, tā arhitekti ir meistari.
