Velta Gulbe – Šimanska, politiski represētā, pretošanās kustības dalībniece.
Velta Gulbe – Šimanska, politiski represētā, pretošanās kustības dalībniece
Karstajā saules tveicē ir izdegušas ievas, ceriņi, jasmīni un baltās kastaņu sveces. Kā parasti, jūlijā manas nedēļas aiziet Platones pagasta Lauros, dēla Andra saimniecībā. Esmu priecīga, ka ikdienas darbā varu būt kopā ar saviem mīļajiem mazbērniem Vitu un Valdi, kā arī vedeklu un dēlu. Tā nu iznāk, ka Jelgavas dzīvoklī atstāju savu bezgala labestīgo vīru Valdi, kas diemžēl veselības dēļ tādā karstumā strādāt nedrīkst, un rītos ar autobusu dodos uz Platoni. Mana draudzene vēl no Dārtas pamatskolas laika Ausma Liepniece, jeb, kā es viņu saucu, Andiņa, baras, ka es esot bez prāta, savā 73 gadu vecumā strādājot siena šķūnī. Bet jūtos tik labi! Iedzeru bērza sulas malku, ieelpoju siena smaržu un turu līdzi jaunajiem. Es nevaru dzīvot kā muskuspīle ar apgrieztiem spārniem, man vajag zemes spēka, pļavas un ūdens smaržu.
Liela mana mūža bagātība ir tālo dienu draugi, ar kuriem kopā esmu izdzīvojusi padomju vergu nometnēs. Otrdien Jelgavas dzīvoklī vīru sazvanīja mana sen neredzētā draudzene Regīna Lāce, ar kuru 1954. gadā kopā biju Mordovijas lēģerī. Tolaik viņai bija tikai 19 gadu, man – 25.
Regīna bija ļoti skaista meitene, spēlēja akordeonu un pat no tiem laikiem ir saglabājusi manus dzejoļus. Manu adresi un tagadējo uzvārdu viņa bija atklājusi, izlasot dzejoli «Atmiņas», ko «Lauku Avīze» publicēja aizpagājušajā nedēļā. Sazvanoties pārsteigums un prieks bija līdz asarām. Kad pāries karstā svelme, noteikti satiksimies.
Šodien 20. jūlijā brauksim uz tradicionālo Latvijas represēto saietu Ikšķilē. Brīvdabas estrādes parkā lielajiem kokiem tiks izlikti plakāti ar ieslodzījuma vietu nosaukumiem, kas palīdz mums vienam otru atrast. Dziedāsim dziesmas, atcerēsimies aizvadītos notikumus, spriedīsim par nākotni. Žēl, ka parasti šo saietu gan nepagodina mūsu valdības pārstāvji, arī prezidente. Šķiet, vienīgā reize, kad viņa ar represētajiem bija kopā, iznāca tad, kad aiz Torņkalna stacijas tika noslēpts (lai nerēgojās acīs tūristiem) represēto piemineklis. Varbūt kādam liekas, ka labi būtu, ka mēs, uz spieķīša atspiedušies, būtu jau aizgājuši aizsaules ceļos. Bet mēs vēl esam dzīvi un ticam, ka varēsim droši justies savā Latvijā.
