Zagļi, nelieši un korumpanti – tā tautā nereti sauc valsts pārvaldes darbiniekus, sākot no sīkākā ierēdnīša un beidzot ar Saeimas deputātiem, ministriem un tiesu varas pārstāvjiem.
Zagļi, nelieši un korumpanti – tā tautā nereti sauc valsts pārvaldes darbiniekus, sākot no sīkākā ierēdnīša un beidzot ar Saeimas deputātiem, ministriem un tiesu varas pārstāvjiem. Ne jau labas dzīves pēc cilvēki ir tik ļoti atsvešinājušies no politikas un valsts pārvaldes vispār, kas vistiešāk ietekmē katru no mums…
Politiķu, policistu, tiesnešu, ierēdņu un pat ārstu divkosība novedusi pie tā, ka šajā valstī vairs nevienam nevar uzticēties. Dombura kungam pat jāveido raidījums, lai noskaidrotu, kas notiek Latvijā, jo nevienam tā īsti nav skaidrības par to, kas šajā valstī notiek. Ja nu tikai Šķēles un Lemberga koalīcijai.
Kopumā valsts pārvaldes negatīvo tēlu veido tas, ka atsevišķie atklātie gadījumi, kuros ir kaut vai tikai aizdomas par iespējamo korupciju, iezīmē attiecīgās pārvaldes institūcijas (tiesas, muitas, policijas utt.) negatīvo sabiedrisko tēlu. Turklāt tikai retos gadījumos kukuļņēmēji nonāk tiesas priekšā, kaut arī nav šaubu, ka, samērojot amatpersonu vai viņu ģimenes locekļu īpašumā esošo kustamo un nekustamo mantu ar deklarētajiem ienākumiem, iznāks krietna disproporcija.
Protams, lai sakārtotu valsts pārvaldes lietas un izskaustu korupciju, paies vēl krietns laiks, jo attiecīgā likumdošana vēl ir bērna autiņos un cilvēki ir pārāk izslāpuši, lai būtu godīgi. Galu galā gandrīz katrs no mums zāģē zaru uz kura sēžam, kaut vai pērkot no Ventspils naftas vada zagto dīzeļdegvielu par 20 santīmiem litrā. Tādēļ nav arī nekāds pārsteigums, ka amatpersonām kaut kas kaut kur pielīp.
Jāatzīst, ka ar laiku arī šī «pielipšana» kļūst arvien rafinētāka, kurai likumdevēji un tiesībsargājošās institūcijas nespēj izsekot. Tomēr lamāt likumdevējus nebūtu īsti pamatoti, jo uz korupcijas novēršanu orientētie likumi ir relatīvi labi. To savā pirmdien prezentētajā pētījumā «Korupcijas novēršanas politika Latvijā: problēmas un izredzes» atzinis arī politologs Valts Kalniņš. Minētais pētījums (ar to var iepazīties interneta portālā www.politika.lv) veikts «Sorosa fonda – Latvija» (SFL) politikas analīzes stipendiātu programmas ietvaros. Tajā analizētas tādas būtiskas ar korupcijas novēršanu saistītas problēmas kā interešu konflikta regulējums, īpašuma un ienākumu deklarēšana, kā arī ar publiskajiem iepirkumiem saistītās problēmas. Pētījumā, protams, ir daudz labu piemēru, politiskās analīzes, akadēmisku pieņēmumu un juridisku precizējumu, bet pamaz praktisku ieteikumu, kā un ar kādiem instrumentiem panākt to, lai likumi sasniegtu savus rezultatīvos mērķus. Galu galā, pat pietuvinot likumu juridiskam ideālam, bez atbilstoša likuma īstenošanas mehānisma nav pārliecības, ka notiks kādas radikālas izmaiņas valsts pārvaldē. Pētījuma autors gan piedāvā izveidot īpašu institūciju, kas varētu sekot līdzi likumu īstenošanai, tomēr tādā gadījumā nav īsti skaidras šādas institūcijas kompetences un statuss. Turklāt arī praktiski ar ierobežotiem resursiem būs visai grūti izsekot likumu īstenošanas praksei katrā gadījumā. Jāņem vērā arī tas, ka daļēji šo funkciju jau pilda Valsts kontrole, Valsts ieņēmumu dienests un citas institūcijas.
Kā zināms risinājums tiek piesaukta «Nulles deklarāciju» ieviešana, bet arī tā neatrisinās ar korupciju saistītās problēmas šodienas perspektīvā. «Nulles deklarāciju» ieviešana varētu būt risinājums nākotnes perspektīvā, ierobežojot nelegāli iegūto līdzekļu «atmazgāšanas» iespējas turpmāk.
Attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem jāatzīmē tikai viens pētījumā minētais piemērs, proti, 2000. gadā Valsts kontrole, pārbaudot 45 publiskā iepirkuma gadījumus, konstatēja, ka 29 gadījumos tika ignorētas juridiskās prasības. Par kādu tiesiskumu mēs varam runāt, ja likumus atļaujas neievērot pat valsts institūcijas, kuru vadītāji bieži savu interešu konfliktu apslēpj aiz attiecīgas likuma interpretācijas. Likumā tomēr būtu precīzāk jādefinē interešu konflikta situācijas, jo pašreizējā redakcija, kā to norāda arī Valts Kalniņš, neaptver visus gadījumus. Jāpiemin kaut vai bēdīgi slavenais konkurss uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatu, kura komisija tomēr nolēmusi ieteikt apstiprināt amatā vienu no diviem iepriekš minētajiem kandidātiem (Didzi Šmitiņu vai Aldi Lieljuksi).
Absurdi, ka komisija šādi izlēmusi, pat neņemot vērā to, ka Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš vēl joprojām nav izskaidrojis savus un savas ģimenes locekļu ciešos sakarus ar kursabiedra Guntara Kalniņa firmu «Spektrs K» (nodarbojas ar konfiscētās kontrabandas uzglabāšanu) un viņa mersedesiem, kuros it kā braukājot pats Šmitiņš un viņa sieva.
Tagad atliek tikai gaidīt juristu izskaidrojumu, vai minētā situācija ir interešu konflikts vai nav, taču neatkarīgi no šiem izskaidrojumiem Šmitiņam morālu apsvērumu dēļ būtu jāatsakās ieņemt KNAB priekšnieka amatu, kas tikai liecina par to, ka arī atkārtotais konkurss ir izgāzies. Tagad atliek atkal gaidīt jaunus konkursus un jaunus interešu konfliktus, kas visspilgtāk atspoguļo «čomisko» Latvijas politisko realitāti.
