Kas var būt saldāks par medu? Folklorā apgalvots – miegs. Taču guļot var daudz ko nogulēt. Mūsdienās pareizāka būtu cita, aktuālāka atbilde – saldāka par pašu medu ir iespēja to realizēt.
Kas var būt saldāks par medu? Folklorā apgalvots – miegs. Taču guļot var daudz ko nogulēt. Mūsdienās pareizāka būtu cita, aktuālāka atbilde – saldāka par pašu medu ir iespēja to realizēt. Vismaz tādās domās ir paši biškopji. Jo galvenais ir nevis saražot, bet veiksmīgi pārdot biškopības produktus. Par to tika runāts arī tradicionālajā gadskārtējā Latvijas biškopju saietā Rēzeknes rajona Lendžos. Šovasar saiets bija viskuplākais, līdz ar ģimenēm tajā piedalījās gandrīz 300 bitenieki. Viņi degustēja un vērtēja no tuvākām un tālākām dravām atvestos 63 medus paraugus, lustējās un – arī nopietni pārrunāja biškopības nozares nākotni. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas zemniekiem biškopji rītdienā raugās cerīgāk un ir gatavi ieņemt līdzvērtīga partnera pozīcijas Eiropas Savienības tirgū.
Situācija un tendences
Pirmā vērojamā tendence –biškopība Latvijā tomēr attīstās. Pat neraugoties uz nepilnībām uzskaitē, dažu gadu laikā būtiski pieaudzis bišu saimju skaits. 2000. gadā bija reģistrēts 34 000, bet pašlaik – jau 49 000 saimju.
Otra tendence: palielinās bišu dravas. Vietējā tirgū arvien vairāk ienākot importa medum, mūsu biškopji spēj konkurēt vienīgi tādā gadījumā, ja samazina biškopības produkcijas pašizmaksu, tas ir, lai bitenieks izdzīvotu, viņam jāpalielina saimju skaits. Pašlaik Latvijā ir ap 6000 dravu īpašnieku. Taču lielāko viņu daļu veido tā dēvētie «hobija biškopji» – 10 līdz 20 saimju īpašnieki. Tie, kuriem pieder līdz 50 bišu saimēm, no šīs nodarbes iegūst vienīgi nelielus papildienākumus. 50 līdz 100 saimju īpašnieki jau ierindojami «nopietnos» biškopjos, tomēr viņi nevar paļauties tikai uz šo biznesu kā vienīgo iztikas avotu – jāmeklē vēl papildus nodarbošanās, algots darbs. Tikai tie bitenieki, kuriem ir virs 100 saimēm, spēj uzturēt savu ģimeni. Starp citu, Eiropas Savienības direktīva profesionāliem biškopjiem pieskaita vienīgi tādus, kuru rīcībā ir vismaz 150 saimes.
Trešā tendence šajā nozarē Latvijā ir arvien pieaugošais importa medus īpatsvars tirgū. Ja biškopības produkcija tiktu ievesta godīgi, nebūtu problēmu, taču vietējie ražotāji nespēj konkurēt, ja no Austrumiem ieved medu par 30 – 40 santīmiem kilogramā.
Medus cenas komponenti
Tajā pašā laikā biškopības izmaksas arvien aug. To nozīmīgu daļu veido izdevumi par degvielu (bites sistemātiski jāaprauga, ja saimes atrodas desmit vai divdesmit vietās vidēji piecu kilometru attālumā, transports izmaksā dārgi). Vēl jāapsilda telpas, izdevumus prasa ziedputekšņu žāvēšana. Ļoti lielas izmaksas veido cukurs. Šā produkta tirgu Latvijā aizsargā valsts, tāpēc biškopjiem cukurs jāpērk apmēram divreiz dārgāk nekā visur citur pasaulē.
No stropa skrejas – uz ES?
Lielumliela biškopju daļa pieder pie tiem zemniekiem, kas sevi dēvē par «eirooptimistiem». Viņi uzskata, ka šī nozare Latvijā var tikai iegūt, iestājoties Eiropas Savienībā (ES). Jo kontinentā nav medus pārprodukcijas, un tas nozīmē, ka Latvijas biškopji savu produkciju varēs veiksmīgi pārdot, piemēram, Anglijā vai jebkurā citā alianses valstī, turklāt par «Eiropas cenām». Vēl jāpiebilst, ka Latvijā ražotā medus kvalitāte pilnā mērā atbilst ES prasībām, un tas var tikt pieprasīts Eiropas tirgū. Tiesa, vienmēr katrā valstī būs arī pieprasījums pēc vietējas izcelsmes biškopības produktiem, tie maksā nedaudz dārgāk. Tomēr Latvijas izredzes ES tirgū esot vērtējamas ļoti optimistiski, jo kontinenta iedzīvotāji vairāk uzticas un labprātāk pērk alianses standartu prasībām atbilstošu preci, nevis, teiksim, lēto Ķīnā vai Argentīnā ražoto medu.
Turklāt Latvijai ES apstākļos esot labas izredzes pārdot ekoloģiski tīro produkciju, pēc kuras pieprasījums arvien aug, turklāt «eiropieši» par to gatavi maksāt krietni vairāk. Pie mums pašu valstī tādu medu pirkt pagaidām iznāk par dārgu, lai gan tieši «bioloģiskā medus» ražošanu mazliet stimulē valsts, piešķirot nelielas piemaksas par katru «tīro, dabīgo, ekoloģisko» bišu saimi.
Visiem šiem loģiskajiem argumentiem tomēr pa vidu ir tāda kā neliela šaubu ēna, teorētiskuma pieskaņa. Lai gan varam būt droši, ka mūsu medus un citi biškopības produkti nav ne par mata tiesu sliktāki, bet, iespējams, pat kvalitatīvāki par pārējo ES valstu produkciju, tomēr – Eiropā mūsu medus vēl joprojām nav īsti pazīstams. Jo tikai salīdzinoši nesen Zemkopības ministrija panākusi kvotu, saskaņā ar kuru varam uz ES valstīm eksportēt 100 tonnu medus gadā. Tas gan ir niecīgs daudzums, turklāt ne grams tā arī vēl nav pārdots: bitenieki par to vaino Valsts pārtikas un veterināro dienestu, kas nav laikus veicis nepieciešamās formalitātes, bet nu cenšoties iekavēto ar skubu atgūt. Reāli no Latvijas pērn eksportētas tikai 9 tonnas medus – uz Igauniju un ASV.
Kooperācija nav rožainas brilles
Palielinoties izmaksām, augot konkurencei un arī orientējoties uz iespējām drīzā nākotnē gandrīz tieši no stropa skrejas ielidot ES vilinošajā tirgū, ir svarīgi samazināt produkcijas pašizmaksu. Tam gan vajadzīgi ļoti prāvi līdzekļu un kapitālieguldījumi. Atsevišķiem dravniekiem tas nav pa spēka. Tādēļ atkal aktuāla kļuvusi kooperācijas ideja. Latvijā uz to joprojām lielākoties raugās no vienas puses kā uz «homunkulu» (mākslīgi radītu organismu), no otras puses – ar sūrām atmiņām par pārdzīvotās kolhozu ēras nedienām. Taču biškopju vidū kooperācijas netveramā tēma beidzot materializējusies konkrētā apņēmībā veidot savu kooperatīvu. Latvijas biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze piekrīt, ka uz kooperatīva veidošanu nedrīkst raudzīties rožaini, taču tas ir nepieciešams, lai organizētu kopīgu pārstrādi, lai kopīgi gādātu par produkcijas realizāciju. Tagad nepietiek pat, ja kāds arī spēj patstāvīgi pārstrādāt 10 – 15 tonnas medus: ar šādu apjomu ir par maz, lai, piemēram, «iekļūtu» lielveikalu tīklā. Tādēļ jāapvieno un jārada jaunas, lielas ražošanas jaudas. Tam nepieciešami ievērojami līdzekļi. Tieši vajadzība apvienot līdzekļus biškopjus ilgu laiku atturēja no kooperatīva izveides. Jo šajā gadījumā nav tā, kā bija pēc kādreizējo kolhozu sabrukuma: to bijušajiem biedriem pajas it kā «uzkrita no gaisa», tālāk katrs varēja izšķirties, ko ar tām iesākt. Biteniekiem tagad jāliek karam sava naudiņa kopīgā zeķē. Un tas jau ir «sāpīgāk». Tāpēc runas par vienas pajas iespējamo cenu arī bija Latvijas biškopju saieta uzmanības centrā. Varbūt tie būs 50 lati par vienu paju. Bet cik daudz bišu saimju drīkstētu būt vienas pajas īpašniekam? Atkal viela – nē, ne strīdiem, bet diskusijām. Jo tam, kurš no kooperatīva gribēs gūt lielāku labumu, būtu taisnīgi piedalīties ar prāvāku paju skaitu.
Par šādām lietām biškopji spriedīs un lems dažas turpmākās nedēļas. Iespējams, ka jau augustā kooperatīvs tiks arī nodibināts.
Atšķirībā no Latvijas biškopības biedrības (kuras galvenā funkcija ir pārstāvēt savu biedru intereses valsts institūcijās), kooperatīvs ir komercstruktūra, kuras pamatā ir uzņēmējdarbība, produkcijas ražošanas un realizācijas nodrošināšana, saviem biedriem radot reālas iespējas gūt ienākumus, pelnīt. Un te nu nekādā ziņā nevar «gulšņāt» kā līdz šim, medu realizējot nelielos daudzumos, katram savrup to pārstrādājot un fasējot. Kooperācija ir laba iespēja stipru, stabilu Latvijas zemkopības apakšnozari sagatavot ES tirgum, padarīt to dzīvot un konkurēt spējīgu. Protams, ar valsts atbalstu, ar subsīdiju mehānismu… Bet tas vairs neietilpst šā raksta ietvaros.
