Ne reizi vien saņēmuši kritiku par to, ka rakstām tikai par lielajiem un veiksmīgajiem saimniekiem, šoreiz nolēmām pastāstīt, kā laukos dzīvo un saimnieko pensionāri, Zaļenieku pagasta Vīnakalnu saimnieki Zigrīda un Jānis Maļavkini.
Ne reizi vien saņēmuši kritiku par to, ka rakstām tikai par lielajiem un veiksmīgajiem saimniekiem, šoreiz nolēmām pastāstīt, kā laukos dzīvo un saimnieko pensionāri, bijušie pilsētnieki, tagad Zaļenieku pagasta Vīnakalnu saimnieki Zigrīda un Jānis Maļavkini.
Vīnakalnu pagalmā, cienīgi pastaigājoties, mūs sagaida četras zosis un mazs, pelēks kaķēns, kas, apmierināts ar dzīvi, rotaļājas pie mājas sliekšņa. Puķu dobēs, vēstot par drīzo rudens tuvošanos, dižojas košas dālijas, un no dārza puses, ravēšanas darbā iztraucēta, pretī nāk arī pati saimniece Zigrīdas kundze.
Jaunajiem nav nākotnes
Vīnakalni ir viņas vectēva un tēva mājas, un tieši šeit, nevis slimnīcā, viņa ir dzimusi. Māja, būvēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ir liela un pamatīga. Un kā nu ne, ja vectēvam bijuši astoņi bērni. Visi augstās skolās izskoloti, trīs no viņiem – Amerikā, nu jau gan visi miruši…. Pēc mājas atgūšanas radi to sadalījuši divās daļās. Vienā pusē saimnieko Maļavkinu ģimene, bet otru pusi Zigrīdas kundzes māsas dēls izīrējis.
«Kā dzīvojam? Slikti. Ja mums, vecajiem, nebūtu pensijas, man kā represētajai ap 90 latu, bet vīram – 53, nevarētu izdzīvot. Bet ko lai jaunie te laukos dara, kuriem vēl pensijas nav un darba arī ne?» jautā saimniece. Acīs viņai iemirdzas asaru sāļums, kad Zigrīdas kundze atceras, ar kādu garīgu pacēlumu, prieku un enerģiju 1992. gadā viņi atnākuši uz Zaļeniekiem saimniekot. Pirms tam Tautas frontē bijuši, ar Jelgavas mašīnbūves interfrontistiem cīnījušies, demonstrācijās gājuši, domādami, ka otrreiz uz Sibīriju izsūtīs…
Saimniekošanas sākums bijis cerīgs, jo tolaik par tonnu graudu maksāts 120 latu. Taču gadi gāja un entuziasms gāja mazumā līdz ar tiem, un nu par graudu tonnu var saņemt tikai 65 latus. Tāpēc nereti prātā nāk doma, ka nav vērts plēsties, lai jaunie dodas uz pilsētu.
«Mans māsas dēls arī gribēja tepat, 35 hektāros zemes, saimniekot. Paņēma kredītus, sapirka cūkas, taču bankrotēja… Visu paņēma banka, tagad viņa ģimene dzīvo un strādā Rīgā,» stāsta saimniece.
Vīnakalnu saimniekiem Zigrīdai un Jānim pieder 26 hektāri zemes. Nu gan atlicis mazāk, jo septiņi hektāri, kas atradušies patālu no mājām, pārdoti. 12 hektāru saimnieki gatavojas iznomāt, pašiem atlikšot vien kādi astoņi. Ir viena govs, divas cūkas un putni. Saimniekiem pieder traktors «MTZ 82», buldozers, arkls un kultivators.
«Vieta ir skaista, jo tepat netālu ir Zaļenieku parks un Tērvetes upīte. Kad aizbraucu uz Jelgavu un satieku savus bijušos kolēģus, stāstu, kāds te ir svaigs gaiss, klusums un putni tā dzied…,» apcerīgi bilst Zigrīda. Viņa savulaik 40 gadu nostrādājusi Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā, sākot no ierindas grāmatvedes, bet darba gaitas beidzot finansu direktores postenī.
Arī saimnieks Jānis savu darba dzīvi aizvadījis šajā uzņēmumā, tur viņi satikušies un iepazinušies. Jānis strādājis par atslēdznieku, tad pie urbšanas agregāta, vēlāk par virpošanas automātu iestādītāju, bet 22 gadus bijis skaitļojamās tehnikas mehāniķis.
Dzīvojuši dzīvoklī Jelgavā, Dārza ielā, mājā, kas tagad ir denacionalizēta. Bijusi malkas apkure, savs dārziņš un siltumnīca. «Bet, kāpēc dzīvot svešā mājā, labāk – savējā!» spriež Jānis.
Vistu kūts un partijas skola
«Vēl abi strādājām, kad Vīnakalnu otrajā stāvā izremontējām pirmo istabu. Tur pirms tam kāda tantiņa dzīvoja un turēja vistas. Vistu mēsli bija sakrājušies pusotra sprīža biezumā, ilgs laiks pagāja, kamēr izmēzām. Tad ielikām grīdas, presētā kartona sienas, ieklājām linoleju,» atceras saimnieks. Pašlaik saimnieki, viņu meita Laila un mazdēls Arnolds apdzīvo četras istabas.
Savukārt Zigrīdas kundze uzsver, ka pirmais paveiktais darbs, atgriežoties Zaļeniekos, ir atjaunotā klēts.
Kas tikai savulaik nav bijis Vīnakalnos! Zirgu iznomāšanas punkts, partijas skola ar visu sarkano stūrīti, kolhozu priekšsēdētāju kvalifikācijas celšanas kursu kopmītnes, arī skolotāji šajā mājā ir dzīvojuši. Kādreiz ļaudis te nodarbojušies ar biškopību, pat 600 stropu bijis, turētas sivēnmātes, aitas un govis. Varens ābeļdārzs arī bijis, taču tagad daļu no tā aizņem Zaļenieku arodvidusskolas tehnikas angāri. Bet nav ļaunuma bez labuma, jo ar skolas skolotājiem Jānis šad un tad var konsultēties par tehnikas lietām.
Tehnikas fani vairākās paaudzēs
Uz tehniku saimniekam Jānim ir īpašs «ķēriens» jau no bērnības. Tā aizvadīta Vilces pagasta Vellamuižā, kur tēvs strādājis pie barona par kučieri. Vēl tagad Jānis atceras lielos, dābolainos zirgus un to, kā barona dēls, pirms kara 1939. gadā no Latvijas projām braucot, ar asarām acīs no tiem atvadījies. Maļavkinu ģimene pārcēlusies uz tēva mājām Latgalē Ludzas apriņķī. Jau 11 gadu vecumā, mācoties Ezerkrasta pamatskolā, zēns remontējis kuļmašīnas motoru. «Galvenais transporta līdzeklis bija zirgs, un mēs nebijām tik izlepuši kā jaunie tagad,» Jānis noteic un piebilst, ka viņa deviņgadīgais mazdēls jau izjaucis «žigulēnu» un zinot visas ārzemju automašīnu markas.
Pēc Ludzas Ekonomiskā tehnikuma beigšanas Jānis strādājis Ludzas un Aglonas mašīnu – traktoru stacijās (MTS), kam sekojis dienests Jūras aviācijas daļā Simferopolē. Pēc dienesta 1956. gadā ieradies Jelgavā, sācis strādāt mašīnbūves rūpnīcā un iepazinies ar Vīnakalnu saimnieka meitu, kas nesen atgriezusies no Sibīrijas. 1959. gadā svinētas kāzas, piedzimuši dēls un meita. Dēls Aivars Maļavkins ir Latvijā pazīstams autosportists. Vecākiem dēls palīdz smagākajos darbos, piemēram, sagādāt malku.
Zinātkārs, sabiedrisks dumpinieks
Par saimniekošanu Jānis Maļavkins spriež tā: uz divdesmit, trīsdesmit hektāriem zemes audzēt graudus un pirkt dārgu kombainu nav izdevīgi. Tad vajag nodarboties ar dārzeņkopību vai ko citu, netradicionālu – šitakē vai austersēnēm. «Ja būtu jaunāks, būtu vairāk spēka, tad es arī, bet nu jau savu laiku esmu nodzīvojis…,» spriež 69 gadus vecais saimnieks.
Lauku saimniekošanas gudrības bijušais pilsētnieks apgūst Jelgavas rajona zemnieku apvienības (viņš ir tās biedrs) un Lauksaimniecības konsultāciju biroja rīkotajos semināros. J.Maļavkins ir krājaizdevu sabiedrības «Avots 37» revīzijas komisijas loceklis un aktīvi darbojas Zaļenieku pagasta pensionāru padomē.
«Ja kāds ir sabiedrisks, tad tāds paliek visu mūžu,» domā Jānis. Padomju laikos darbojies kārtības sargu vienībā un bijis auto amatieru biedrības priekšsēdētājs. Savus uzskatus viņš nebaidās izteikt skaļi, jo savulaik augusta puča laikā ar sarkanbaltsarkano karogu pāri tiltam gājis, kad padomju armijas lidmašīnas un helikopteri pāri galvai lidojuši… «Interfrontieši pie mašīnbūves rūpnīcas karogu rāva nost, es liku atpakaļ,» viņš atceras. Zemnieku nemieros ar tehniku pie robežas gan neesot stāvējis, bet Priekuļos Anda Kāposta dumpī esot piedalījies.
«Kas vainīgs pie tā, ka entuziasms zudis, ka tagad tā dzīvojam?» jautāju. Saimnieks atbild, ka simtprocentīgi – valdība, jo zivs jau bojājas no galvas. Bet, runājot par Eiropas Savienību, viņš teic, ka mūsējie par daudz pārcenšoties. Kaut vai ar to pašu slaukšanu piena vadā, kas, izrādās, nav obligāta. «Nu gluži kā padomju laikos, kad ieradās partijas sekretārs un pateica, kas jāizdara, bet pēc dažam dienām kāds jau ziņoja, ka ir izpildīts,» viņš skumji atzīst.
