Jelgavas muzeja kamīnzālē jeb lektorijā «Atenium» kopš 11. jūlija skatāma tēlnieka Alberta Terpilovska darbu izstāde.
Jelgavas muzeja kamīnzālē jeb lektorijā «Atenium» kopš 11. jūlija skatāma tēlnieka Alberta Terpilovska darbu izstāde. Mākslinieks 18. oktobrī svinēs savu 80. dzimšanas dienu, bet varētu atzīmēt vēl kādu jubileju – paiet 50 gadu, kopš viņš uzņemts Mākslinieku savienībā. Taču A.Terpilovskim īpaši nepatīk, kā tagad žargonā saka, «zīmēties» publikas priekšā, lai gan Latvijas kultūras dzīvi viņš ietekmējis arvien: bijis aktīvs Mākslinieku savienības biedrs, vairākkārt ticis ievēlēts tās valdē un dažādās komisijās, kā Mākslas akadēmijas pedagogam viņam ik dienas iznācis būt studentu priekšā, no 1976. līdz 1998. gadam vadījis tēlniecības katedru.
A.Terpilovskis veidojis vairākus vēl šodien Rīgā un Liepājā aplūkojamus pieminekļus. Pēc neatkarības atjaunošanas daži viņa monumenti gan demontēti. Vēl noteikti jāpiemin tas, ka mākslinieks ir labs portretists. Tādi darbi kā kolēģa un drauga gleznotāja Valda Dišlera, tēlnieka Emīla Meldera, gleznotāja Induļa Zariņa un citu portreti pieder pie latviešu tēlniecības zelta fonda.
A.Terpilovskis galvenokārt strādājis granītā un bronzā, tādēļ šī izstāde īpašu interesi izraisa ar to, ka mākslinieks pievērsies viņam diezgan neraksturīgam materiālam, kāds ir koks. Tas prasa ļoti labu koka tekstūras pārzināšanu, prasmi koka gadu gredzenus saskaņot ar iecerētās skulptūras formām. Jāpārzina arīdzan katras koka šķirnes īpatnības, žāvēšanas un žūšanas, kā arī apstrādes specifika. Jāņem vērā arī tas, ka koks ir, tā sakot, siltāks, intīmāks. Lieki nebūs piemetināt, ka ne jebkuru tēmu var veidot kokā.
Kā liecina izstāde, veiksmīga ir A.Terpilovska koka skulptūru tematikas izvēle. Mākslinieks galvenokārt pievērsies latviešu mitoloģijai, tautasdziesmu un pasaku, kā arī atsevišķu literāro tēlu atveidošanai kokā. Izstādē apskatāmajās dažādajās mātēs (Meža, Vēja, Auglības un citās), mēģināts attēlot gan dainās, gan, piemēram, Annas Brigaderes «Sprīdītī» sastopamos dabas tēlu personificējumus. Tiesa gan, mākslinieks necenšas pēc oriģinalitātes, savas interpretācijas. Viņš nelauž tautā iedibinājušos stereotipus par to, kādiem, piemēram, jāizskatās Rūdolfa Blaumaņa nebēdnīgajiem, ziņkārīgajiem velniņiem vai lielajam fantastam Minhauzenam. Tas attiecas arī uz abiem represētajiem veltītajiem darbiem, kas atkārto stabilizējušos priekšstatus par aizsargāšanās ideju, par ģimeni kā vienotu veselumu. Terpilovskis mīl detaļas, to nereti ir par daudz, kas sadrumstalo iespaidu.
Tā vien liekas, ka tēlnieks savu ideju drīzāk redz bronzā. Koks vēl pilnībā nav viņa materiāls (par to liecina nelielā bronzas skulptūra «Latviešu zemnieks gadu simtos»). Varbūt tamdēļ mākslinieks koku paslēpis zem tumšā toņa?
Viens no labākajiem koka veidojumiem (izstādē eksponēti tikai darbi no ozola) ir «Maza biju, neredzēju» – lakonisks, siluetā izteiksmīgs, izmantoti dabas dotie stumbra izliekumi.
Redzamas arī vairākas sadzīviska rakstura kokskulptūras ar humoristisku ievirzi – «Pie dāmām», «Mūziķis». Ja atceramies jelgavnieku Krišjāni Kugru, kas savos darbos lietoja spēcīgu kariķējumu, tad A.Terpilovskis iet citu ceļu šāda tipa veidojumos. To pamatā ir portretiskā līdzība, kas saskatāma sejā, bet ko var arī nepamanīt – seja attiecībā pret stāvu ir visai sīka, turpretim auguma pozā, žestos autors meklējis kādu savdabīgu kustību ar nelielu pārspīlējumu.
Katrā ziņā ir prieks, ka Jelgavas muzejs atdevis godu tēlniecībai: tā Latvijas mākslā šodien ir pabērna lomā un tēlnieku darbu skates ir visai retas. Vēl jāatzīmē, ka mūsu pilsēta Alberta Terpilovska lielo jubileju atzīmē pirmā.
