Var, cik uziet, plātīties ar ekonomisko augšupeju un iekšzemes kopprodukta stabilu kāpumu. Ierindas ļaudis to jūt (vai nejūt) tikai pēc savas labklājības.
Var, cik uziet, plātīties ar ekonomisko augšupeju un iekšzemes kopprodukta stabilu kāpumu. Ierindas ļaudis to jūt (vai nejūt) tikai pēc savas labklājības. To gan mūsu valstī pareizāk būtu saukt par iespēju kaut cik ķepuroties dzīves dārdzībā. Sociologu aptaujas liecina, ka tikai neliela daļiņa iedzīvotāju uzskata, ka viņu dzīves līmenis ir apmierinošs vai arī beidzamā gada laikā mainījies pozitīvi. Var šķist dīvaini, ka tādi cilvēki vispār ir, taču – ir gan, un pat šo nedaudzo materiālā stāvokļa uzlabošanās ietekmē kopainu valstī.
Tāpat ir ar ceļiem Latvijā. Esam pieraduši uzklausīt, ka valsts Ceļu fonds gadiem ilgi pārtiek no tādiem pat naudas ielāpiem, kādus tas spēj atļauties uzklāt ceļiem, lai skatam noslēptu bedres un bedrītes. Lai gan būtībā simtiem kilometru ceļu brēc pēc kapitāla remonta. Tomēr ik gadu «bedrītēs» tiek iegrūsta milzu nauda. Dažus mēnešus pēc lāpīšanas autobraucēji var būt puslīdz droši, ka dangās neizmežģīs savu «vāģu» riteņus, taču pavasaros kaite uzglūn arvien no jauna.
Via est vita,– teikuši senie latīņi. Ceļš ir dzīve. Un otrādi: mūsu dzīve, politiskā prakse un ekonomika kopumā ir tāpat noilgojusies pēc kapitālā remonta kā autoceļi.
Gan dzīvē, gan «ceļu būšanā» pateicīgu lauciņu savai darbībai raduši politiķi. Ja nesalīdzināmi grūtāk ir strauji un acīmredzami uzlabot valsts makroekonomiskos rādītājus, tad vienkāršāk ir noasfaltēt kādu ceļa posmu. Lai atceramies neseno pagātni, kad, arī gatavojoties Saeimas vēlēšanām, kāds ministrs savu turpmāko karjeru bruģēja… ar asfaltētiem ceļiem! Šur tur Latvijā tika salabots tiltiņš, noasfaltēti kopumā daži desmiti kilometru brauktuvju (īpaši jau caur apdzīvotām vietām, jo tajās koncentrējušies potenciālie vēlētāji). Ja arī īsos atjaunoto ceļu posmus bija grūti pamanīt, acīs dūrās milzīgi transparenti katra šāda posma sākuma un beigās: «Šo ceļu remontē par iekasētajiem degvielas akcīzes nodokļiem…» Turklāt palika iespaids, ka konkrēto ceļu remontēja nevis valsts, bet jau minētais ministrs, kura paraksts noslēdza jūsmīgos plakātus.
Arī pašlaik esam kārtējo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Kopš iepriekšējām ceļu stāvoklis neko īpaši nav mainījies. Taču nupat, šovasar, tieši mēs, Jelgavas rajona iedzīvotāji, piedzīvojam patiesu brīnumu. Pēc vismaz 30 gadu bezcerīgas gaidīšanas kārtīgi saremontēts Jelgavas – Iecavas ceļa posms. Dīvainākais – bez skaļām urravām un fanfaru skaņām.
Nupat pavēstīts par vēl vienu brīnumu: augustā paredzēts asfaltēt grantēto ceļu tā sauktajā Kaupena gravā ceļā Zaļenieki – Tērvete. Šo un apkārtējo pagastu iedzīvotāji izbrīnīti un neticīgi cits no cita aizņemas avīzi, kur melns uz balta šis fakts apstiprināts. Kopš slavenā laupītāja laikiem cauri gravai cilvēki automašīnās kratījušies ne mazāk kā agrāk – zirgu pajūgos. Līdz tam pie ministriju durvīm saukts un klauvēts neskaitāmas reizes. Beidzamajos gados to vairākkārt konsekventi darījusi sabiedriskā organizācija «Tērvetes attīstības fonds». Līdz pagājušo Ziemsvētku priekšvakarā tas saņēma satiksmes ministra solījumu «iekļaut minēto ceļa posmu 2002. gada plānā». Nupat pienācis laiks pārliecināties, ka ministri dažkārt solījumus arī pilda (drīz rudentiņis, drīz vēlēšanas?). Neatkarīgi no iemesliem tas ir patīkami. Un jo sevišķi tiem, kuri «tajā visā bijuši iekšā», rakstījuši, pārliecinājuši, argumentējuši. Gandarījums ir par to, ka ar sabiedrības neatlaidību kaut ko tomēr iespējams panākt. Lai it kā sīkumiņu. Lai tikai 3 kilometrus asfalta. Taču rezultātā pavisam konkrēta cilvēku daļa, apkārtējie iedzīvotāji, ik dienu izjutīs ērtības, ko dos jaunais ceļa posms. Šis «vietējais» ieguvums veicinās arī (lai nedaudzu simtu) ļaužu pozitīvāku attieksmi pret valsti kopumā. Varbūt citās Latvijas vietās arī nedaudz kaut kas ir uzlabojies, tāpēc cilvēkiem būs radies iegansts labvēlīgākam noskaņojumam pret «valstiskām aktivitātēm». Jo tikai no reāliem, konkrētiem darbiem (lai arī nelieliem), nevis patētiskiem solījumiem veidojas priekšstats par valsti un politiķiem. Un laikam taču viņu vidū neatradīsies tāds, kurš to nevēlētos.
