Par to, ka vismaz pāris stundu nedēļā pat visaizņemtākais cilvēks var izbrīvēt laiku savam vaļaspriekam un nedaudz atpūsties no mūžīgās aizņemtības, «Ziņas» pārliecinājās, apciemojot Svētes pagasta priekšsēdētāju Sandru Viniarsku.
Par to, ka vismaz pāris stundu nedēļā pat visaizņemtākais cilvēks var izbrīvēt laiku savam vaļaspriekam un nedaudz atpūsties no mūžīgās aizņemtības, «Ziņas» pārliecinājās, apciemojot Svētes pagasta priekšsēdētāju Sandru Viniarsku, kas kopā ar Lielplatones, Valgundes, Sesavas un citu pagastu vadošo amatu pārstāvjiem un sava pagasta iedzīvotājiem spēlē volejbolu.
Svētē volejbola vēsture aizsākusies no neatminamiem laikiem. To šajā pagastā spēlē gan jaunieši, gan viņu vecāki, pagaidām vēl tikai amatieru līmenī, bet, kas zina, vai dienās kāds neizaugs par profesionālu šā «aroda» pratēju, jo, par spīti daudzajiem lauku darbiem, interese un aizrautība ir liela. Reizēm jau gan tas prieciņš jānoliek malā, jo siena zārdam un labības laukam spēcīgāka balss – tie sauc skaļāk. Tādos gadījumos vasaras sezona volejbolistiem izkrīt. Taču šogad arī siltākajā gadalaikā ir atrasti brīži, kad kopā var sanākt cilvēki ar līdzīgām interesēm. Tikai ne vairs pie pierastā oficiālā sarunu galda un papīru gūzmas, bet brīvi uzspēlējot volejbolu.
Kopš pagājuša gada Svēte var lepoties ar vienīgo bruģēto spēles laukumu Jelgavas rajonā. «Doma izauga, stāvot pie bedres,» atceras Sandra Viniarska. Iesākumā tika plānots laukumu pārklāt ar gumijoto asfaltu. Kad zāles velēnas jau bija noņemtas un vieta gatava paredzētajam segumam, pēkšņi priekšsēdētājas prātā ienāca doma par bruģi un – kāpēc gan ne!
Pašreiz volejbolisti aktīvi trenējas, lai sekmīgi startētu «Volejbumā», kas notiek ik gadu un ietver sevī trīspadsmit turnīru trīspadsmit dažādās Latvijas vietās.
«Gada lielākais pasākums Svētes sportistiem ir Rajona sporta spēles, kurās iedzīvotāji var parādīt, ko prot. Panākumus gūt, protams, ir patīkami, bet vēl lielāku gandarījumu sniedz iespēja spēlēt komandā,» atzīst priekšsēdētāja.
Uz jautājumu par treneri viņa atsmej: «Paši sevi trenējam.» Noteikumus, protams, visi zina, tehniski ideju īstenot piepalīdz Sandras vietnieks Aldis, kas kādreiz strādāja skolā par fizkultūras skolotāju. Reizēm no Kalnciema atbrauc Inese Blīgzna, volejbola veterāne, arī viņa neliedz padoma.
Kad laukā kļūst aukstāks, Svētes volejbolisti no sava pagasta līdzīgi gājputniem pārceļas uz siltākām vietām: uz Ānes sporta zāli, jo vietējā skolas telpa volejbolam par mazu. Tad nu tiek ņemts pagasta autobusiņš: gribētāji salec iekšā un – uz priekšu. Līdz šim brīdim braucieni tika rīkoti vienreiz nedēļā. Pagasts varējis atrast līdzekļus autobusam un zāles īrei, taču tagad tauta pieprasa rīkot treniņus divreiz nedēļā, rēķinoties, ka par otro reizīti būs jāmaksā pašiem.
Tā, lūk, Svētē iet ar brīvo laiku volejbola cienītājiem, taču pati priekšsēdētāja apgalvo, ka tas jau vairs nav tikai vaļasprieks vien, bet arī pienākums: «Tas notiek pie manis, man tur jābūt, un kur gan redzētas svinības bez namamātes?»
