Turpinājums. Sākums 6. aprīļa numurā. Tuvojas Lieldienas. Atkal jāaizsūta apsveikumi. Šīs apsveikuma kartītes ir tikai ieraduma atgādinājums. Sak, mēs vēl dzīvi, vai jūs arī? Vēlam veselību, laimi, sekmes!
(Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12., 13. un 20. jūlija numurā.)
***
Tuvojas Lieldienas. Atkal jāaizsūta apsveikumi. Šīs apsveikuma kartītes ir tikai ieraduma atgādinājums. Sak, mēs vēl dzīvi, vai jūs arī? Vēlam veselību, laimi, sekmes!
SKAISTI, BET NEPATIESI VĀRDI LABI IEDZĪVOJAS MUTĒ, TAČU IZTUKŠO SIRDI.
SKAISTU VĀRDU PILNAS MUTES, BET TUKŠAS SIRDIS – TĀ IR ŠĀ LAIKA REALITĀTE. Šis laiks nav ne zemes auglības, ne brīnišķīgu celtņu laiks. Cilvēks cenšas pēc iespējas ātrāk noplūkt augli, veicīgāk tikt zem jumta, dabūt, ko kārojis – labi apzinādamies mājvietas nedrošību, savas dzīves īsmūžību.
ŠOBRĪD DAUDZIEM GALVENAIS IR BRĪVĪBA, KO DOD NAUDA. Tā dod mājvietu, pilnu vēderu, izklaides, varas apziņu… Ārzemēs, stāsta, atbalstot tikai to kultūru, kas nes naudu. Pie mums ir citādi. Vai nu neatbalsta neko, vai kaut kādu par labu atzītu butaforiju, mākslas un literatūras surogātus. Pops. Kičs. Baismīgas gleznas, veci krāmi, ko tagad moderni sauc par instalācijām – tie nebūt nav kāda apslēpta protesta kliedzieni, tā ir īsta naudas kāšana. Galvenais dzinulis: dabūt vaļā cilvēku maciņus.
Verbālais sadisms. Un – visi citi sadisma veidi arī… Kad jauns cilvēks iziet dzīvē, viņš jau ir apguvis «dzīves mākslu» – visiespaidīgāk ir sist pa degunu un zem jostas vietas. Vakar. Šodien. Tūlīt un tagad. Ja ne tu, tad tevi sitīs… To mūsdienu izmanīgais cilvēks ir iemācījies daudz labāk par latviešu literatūru, vēsturi un ģeogrāfiju.
Literatūra un māksla tik ilgi ir kautrīgi noklusējusi mākoņu melnās dzīles, par savu pienākumu nez kādēļ uzskatīdama zelta maliņu piekrāsošanu, spārniņu piezīmēšanu… Tagad esam otrā grāvī, otrā galējībā. Nu vairs, liekas, nemaz nav gaismas avota debesīs, trūkst spārnu sajūtas, kas celtu tām pretī…
Ko lai dara?
KAM LAI TIC TAS, KURAM TRŪKST TICĪBAS PAŠAM SEV?
***
Atkal bija atnākusi mana mūžīgā, neizbēgamā viešņa – sektante. Nu viņa man atgādina noklīdušu kucēnu, kas meklē saimnieku, ošņā zābaku pēdas. Pietrūkst vien žēlabainas smilkstoņas… Nu viņa ir pavisam klāt tai robežai, aiz kuras beidzas saprašana.
Viņa visu mūžu pati sev likusies ļoti skaista, kaut arī es viņu esmu vienmēr redzējusi tikai neglītu. Un vispār – īsti nespēju ticēt, ka pat jaunībā viņa bijusi glīta. Taču katram jau ir savs priekšstats par sevi.
Viņai mājās esot spogulis, kurā iemājojusi ragana. Tā vienmēr mēdoties, kad tantiņa gribot sev ko paņemt no atvilktnēm zem tā… To visu man stāstot, viņa gandrīz vai raud – aizvainojums, bailes skan balsī.
Viņa redz pati savu nepievilcīgo attēlu, un ne mirkli nespēj pieļaut domu, ka tā ir viņa pati… Viņa man nelaimīgi sūdzas, ka tad, kad raganai piedraud ar dūri, šī draudot pretī! Tantei bail no tādas ļaunas nekauņas. Viņa sūdzas man un raud…
Visu dzīvi šī tantiņa bijusi no tām sievietēm, kas gandrīz slimīgi cieš no tā, ka visi vīrieši viņā pirmām kārtām saskata tieši sievieti. Viņu uzmanība bijusi nekaunīga un kārīga, bet viņa vienmēr tikumīgi aprājusi savus iekārotājus. Pēc viņas pašas stāstītā iznāk, ka vīrs viņu nemaz par sievu nav ņēmis, un, kaut gultas stāvējušas līdzās, mīlas laimi viņai nav izdevies baudīt. Viņa vīram bijusi ar vecāku lēmumu uzspiesta sieva – īsi pirms paša kara sākuma. Viņš par tādu paklausību no vecākiem kā balvu saņēmis pusuzceltu mājiņu jūrmalā, kuru, tā arī līdz galam nepabeigtu, pametuši, frontei tuvojoties. Tad vīrs devies izsūtījumā.
Pēc atgriešanās dzīvojis, kur darbs darāms, un tikai pašā mūža nogalē, pēc vairākām galvas traumām, nopirkuši mazu mājiņu – kopīgām vecumdienām. Te tad viņš arī nomiris.
Pēc tam izrādījies, ka pirkuma līgums sastādīts nepilnīgs, un pēc tā abu pirkto mājelīti savā starpā sadalījuši viņai pilnīgi sveši cilvēki.
Tantiņa tagad ir pavisam viena un lieka visiem. Ar viņas paražām, izskatu un raksturu nav iespējams atrast sev kaut cik pieņemamu vīrieti. Bet viena dzīvot, par sevi rūpēties un patstāvīgi spriest viņa nekad tā īsti nav spējusi, un nu vairs nespēj nemaz… Vai man nevajadzētu aiziet un par viņu parunāt pagastā? Gan tur zinās, ko darīt… Nu jau viņu bailes un māņi ir tik tālu nomākuši, ka pat ticība un dievlūgšanas vairs nepalīdz. Tātad arī visuvarenā aizstāvja vairs nav. Varbūt viņa jāved prom uz gara slimnīcu?
***
Beidzot apsēdos, lai uzrakstītu stāstu. Ne vairs dienasgrāmatu, bet stāstu! Šo domu sevī esmu auklējusi kādus gadus desmit. Nebija un nebija drosmes piesēsties un sākt.
Šodien pēkšņi izdomāju: vai tad te kāda drosme vajadzīga? Neviens taču tik un tā nezina, ka es rakstu! Kas man var liegt sarunāties ar cilvēkiem, ko pati esmu izdomājusi, no diviem, trim pagasta ļaudīm kopā salipinājusi? Ne šo ticības pārņemto jukušo večiņu, ne tādu Mirtu, ne Eižēniju pasaule nezināja un nezinās… Bet man viņas dzīvo!
***
Šorīt atcerējos, kā baidījos, kas būs, kad mana māmuļa nomirs. Zināju, ka palikšu viena. Baidījos no šīs vienatnes, domājot ka nemācēšu viena dzīvot.
Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš viņa mirusi. Aizgāju uz kapiem. Izstāstīju māmulītei, ka tagad beidzot protu dzīvot viena! Tagad, kad, droši vien, drīz jau būs jābeidz dzīvot… Sāpes kļūst aizvien nepanesamākas… Kas ir tie cilvēki, kas laimīgi staigā pa dzīvi?! Es visu mūžu esmu rāpojusi, kā tārps locījusies pa zemi – sāpēs un mokās.
Man vēl jāiztur, jāuzraksta tie stāsti, kuru dēļ esmu mācījusies rakstīt.
Izsaku savas smagās domas, norakstu slimības nost no sevis. Dažiem tā palīdz savu kaišu izklāstīšana pirmajam pretimnācējam, pirmajam pieklājīgajam klausītājam… Man jau arī reizumis iet visādi. MOKOS NEPRASMĒ ATBRĪVOT DVĒSELI. Tad kā apliecinājums šīm mokām rodas daudzie varianti. Bet, kad izdodas… Tā gluži vienkārši ir tāda salda aizmiršanās!»
***
Diena patiešām bija svelmaini karsta. Ne vēja pūsmiņas, ne mākonīša. Pat visas pagalma ēnas karstumā sarāvušās mazmazītiņas.
Nevarēdama ilgi paciest to trakoto svelmi, Sarma dienas lielāko daļu uzturējās vecās mājas iekšpusē. Neko daudz vēsāk, protams, nebija arī te – koka ēka nav nekāds ķieģeļu vai akmens mūris – tomēr vismaz ēna… Atvēra visus vaļā atveramos logus, taču caurvējam nebija, no kā rasties. Nekur nekas pat nesakustējās. Pat tauriņa spārns… Tauriņi visi nez kur pazuduši. Un putni arī. Un visi kukaiņi, mušas ieskaitot. Istabā bija smacīgs, laukā – karstums spieda stāvus zemē iekšā.
Pievakarē nez kur pazuda arī saule – iepeldēja tādā kā zilganā dūmakā. Ieducinājās pērkons, taču drīzi vien, apducinājis krietnu pusloku pa pamali, tomēr pazuda nezināmā virzienā. Satumsa, un Sarma nevarēja saprast – tas ir vakars, vai arī beidzot patiešām briest negaiss. Tā, neko nesapratusi, viņa tumsiņā devās pie miera. Taču – kāds tur miers! Sega sviedrēja miesu un slāpēja elpu. Palags lipa klāt. Spilvens spieda ausi un karsēja galvu. Ilgi un mokoši izgrozījusies, viņa tomēr beidzot aizmiga.
Bija jau krietni vien pāri pusnaktij, kad Sarma pamodās. Negaiss. Istaba pēkšņi pielija pilna spocīgi baltas gaismas, un kaut kur virs galvas kāds ar spalgu krakšķi pārlauza koku. Ak, nē! Tas taču bija zibens spēriens! Tepat, tuvumā. Ja nu iespēra mājā? Ja nu jumts jau deg, bet viņa te sēž uz gultas malas un to pat nenojauš? Varbūt vajadzēja iet skatīties… Bail bija gan palikt iekšā, gan doties laukā – negaisā un lietū…
Brīdi pagaidījusi un redzēdama, ka nekas īpašs nenotiek, meitene nomierinājās. Pierima arī negaiss. Apklusa pērkons. Tikai lietus kā balta siena spēcīgām, mierinošām šaltīm gāzās pār pagalmu. Varētu vēlreiz mēģināt iet gulēt, Sarma no domām vien nožāvājās. Te pēkšņi – logā atkal atplaiksnīja balta gaisma. Uz pavisam īsu brīdi, un tāda kā stipri mazāka par zibeni. Arī grāviens nesekoja. Gaisma bija noplaiksnījusies kaut kāda pavisam tuva… Un – grāviena joprojām nebija… Kas gan tas varētu būt? Sameklējusi priekšnamā uz naglas pakārto veco vējjaku, Sarma uzmeta to uz galvas un gāja laukā skatīties. Sirds tomēr nebija un nebija mierīga…
Pagalms pludoja ūdenī un smaržoja pēc slapjas zāles un svaigiem māliem.
Atkal kaut kas uzdzirksteļoja. Toties nu varēja arī dzirdēt – tā patiešām bija elektrības dzirksteļošana. Gluži tāda pati, kā kad trolejbusam gaisa vadi sametas.
Sarma uzmanīgi lūkojās visapkārt, līdz beidzot pamanīja. Stabā. Zem stārķu ligzdas. Sarma sastinga. Viņa varēja iedomāties, ar ko tas beigsies, taču nespēja izdomāt, ko te varētu līdzēt. Vēl pāris sprakšķoši uzdzirkstījieni, un no ligzdas apakšas sāka vīties augšup tieva, tik tikko samanāma dūmu strūkliņa. Ne resnāka, kā no cigaretes pīpmaņa mutē…
Stārķi snaikstīja kaklus pāri ligzdas malai. Pacēlās spārnos, atkal nolaidās ligzdā. Putni bija jūtami satraukti! Arī viņi saprata, kas notiek un droši vien nojauta, ar ko tas beigsies…
Starp slapjajiem ligzdas zariem parādījās oranžas liesmu mēlītes. Elektrība neļāva lietum tās apdzēst, un vēl pēc kāda laika jau bija neliels ugunskurs ar dzīviem putniem tajā. Sarma kliedza:
«Lidojiet prom! Tiš, prom. Prom!» viņa sauca, vēcinādama rokas. Putni tikai snaikstīja kaklus, pacēlās gan spārnos nedaudz virs ligzdas, taču tūdaļ sēdās atpakaļ. Sarma gaiņāja stārķus, līdz pavisam aizsmaka un piekusa. Pār vaigiem negribētas sāka ritēt bezspēka, izmisuma un baiļu asaras. Viņa raudāja nu jau pilnā balsī, ik pa brīdim nez kādēļ palēkdamās. Varbūt zemapziņā rādīdama, kas putniem jādara…
Vecie stārķi pacēlās augšup gabaliņu virs ligzdas, tad, lejup laizdamies, ar spārniem izmisīgi mēģināja noslāpēt liesmas. Pūlējās izgrūst no ligzdas savu perējumu. Jaunie stārķēni žēli pīkstēja – izdvesa tādas, tik lielam putnam neraksturīgas skaņas, ka Sarmai viņu, nabadziņu, vēl vairāk kļuva žēl. Ligzda liesmoja. Stārķupuiku, kas aizviņurīt bija tā izbiedējis Sarmu, uz jumta nolaizdamies, beidzot izdevās izgrūst ārā. Tas, nedaudz apsvilis – bet, varbūt, ka arī nē – jaunie putni jau ir tādi pelēcīgi – beidzot kūleņoja lejup uz zemi. Klunkuroja un izmisīgi, žēlabaini pīkstēja. Tikpat izmisīgi un žēlabaini, joprojām atrazdamās degošajā ligzdā, pīkstēja arī mazā stārķu māsiņa. Viņai, acīmredzot, bija bail lidot, bail no augstuma, bail no uguns – viņa ne par ko nebija izgrūžama ārā. Stārķu pāris klusēdams izmisīgi cīnījās ar uguni. Pacēlās gaisā un metās liesmās. Pacēlās un metās ugunī. Vēl un vēlreiz. Vēl un vēlreiz. Spārni apsvila. Gaisā sāka ost pēc gruzdoša spilvena…
Sarma raudāja pilnā balsī. Labu laiku saukusi, lai lido prom, kliegusi «tiš», metusi augšup kokus un sprunguļus, viņa pavisam piekusa – gan no savas veltīgās rosīšanās, gan kliegšanas un raudāšanas. Vecā vējjaka nosviesta gulēja pagalma lāmā. Sejai pielipušie slapjie mati, lietus un karstas asaru straumes skaloti, šķipsnām vien līda izmisumā pavērtajā mutē, no kuras kā nebeidzama skaņu virkne lauzās ārā garš, izmisis «nē – nē – nē – ē».
(Turpmāk vēl.)
