Nu jau skaidri iezīmējas tendence Latvijas iedzīvotājiem doties laimes un labākas dzīves meklējumos uz citām – attīstītākām – pasaules zemēm.
Nu jau skaidri iezīmējas tendence Latvijas iedzīvotājiem doties laimes un labākas dzīves meklējumos uz citām – attīstītākām – pasaules zemēm. Acīmredzot pat nelīdz tas, ka pašmāju un starptautiskās institūcijas Latviju atzīst par gana attīstītu. Īrija, Spānija, Somija, Lielbritānija – tie ir biežāk novērotie «jaunās pasaules» meklēšanas rezultāti. Diemžēl tāda ir realitāte – no Latvijas iedzīvotāji vairāk izbrauc nekā tajā iebrauc.
Ārlietu ministrija ziņo, ka pēdējo sešu mēnešu laikā strauji palielinājies to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas pieprasa politisko patvērumu Lielbritānijā vai uz aizdomu pamata par vēlmi nelegāli iekļūt šajā valstī netiek ielaisti tajā. Šā gada pirmajos trijos mēnešos vien reģistrēti 125 patvēruma meklētāji, kas ir tikpat, cik visā 2001. gadā kopā. Tātad ļoti daudzi cilvēki īsti nejūt piederību valstij. Tas, manuprāt, ir būtiskākais faktors, kas nosaka, kālab cilvēki pamet Latviju. Taču Latvija nekādā gadījumā nav slīkstošs kuģis, tāpēc abstraktās piederības izjūtas deficītam ir divi galvenie cēloņi: valsts politiskais klimats un iedzīvotāju sociālpsiholoģiskais stāvoklis.
Domāju, ka nākotnē «bēgšana» no Latvijas mazināsies. Kā rāda pētījumi, kas veikti jauniešu (vidusskolēnu un pamatskolēnu) lokā, cilvēki pēc pieciem desmit gadiem būs pilsoniski aktīvāki. Un tas ir pamats, uz kura veidoties piederības izjūtai. Tomēr pagaidām sociālā telpa apspiež pozitīva risinājuma iespējamību. Piederību patiesībā veicina pragmatiski apsvērumi: efektīva valsts nodarbinātības politika, pateicīga vide mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstībai, jēgpilna sociālā vide, kurā ir gan labas atpūtas, gan arī cilvēcisko attiecību veidošanas iespējas u.tml. Lielākajā daļā šo piederību veidojošo aspektu līdzšinējā virzība bijusi necila.
Kā lai jauns cilvēks ar vidēju speciālo izglītību atrod darbu, kas viņam ļautu dzīvot nosacīti pilnvērtīgu dzīvi (tā ka naudas pietiek, lai ne tikai nosegtu komunālos maksājumus, bet arī varētu iegādāties automašīnu un pienācīgi atpūsties)? Lai arī cik rožaini Ekonomikas ministrija neprognozētu tautsaimniecības attīstības perspektīvas, tās ikdienas līmenī Latvijā dzīvojošo indivīdu nevar pārliecināt. Turklāt tautsaimniecības attīstība lielā mērā aprobežojas ar Rīgu. Šī situācija ir līdzīga vecajam labajam jokam par makroekonomiskajiem sasniegumiem, proti, kāda jēga tam, ka Latvijas IKP konsekventi aug, ja ikdienā cilvēkam jādomā par mazajām lietām.
Latvijas sabiedrībai nav izveidojušās noturīgas pilsoniskās vērtības (lojalitāte, godīgums, tiesiskums, līdzdalība). Turklāt pārlieku birokratizētā valsts pārvalde, kas nereti nodarbojas ar dīvainas politikas producēšanu (piemēram, privatizācija, korupcijas novēršana, uzņēmējam draudzīgas vides veidošana), neveicina pateicīgu vidi, lai cilvēkos attīstītos piederības izjūta. Tā ir fakta konstatācija un, protams, neba es tagad paziņošu kādu panaceju, lai šo problēmu risinātu. Problēma nav radusies vakar, bet gan ilgtermiņā (90. gadu laikā), tāpēc tā arī būs jārisina adekvāti – ilgtermiņā.
Cerību vieš tas, ka Latvijas pašvaldības aizvien vairāk apzinās, ka piederības izjūta pirmkārt jārada tieši lokālajā līmenī (pašvaldībām sāk rūpēt savs tēls). Runa nav vien par lokālpatriotismu, kas Latvijā ir nosacīti spēcīgs. Pašvaldību realizētā politika ir ne tikai tuvākā cilvēkiem, bet tā var arī motivēt katras pašvaldības iedzīvotājus, kas ir eventuālie kāpostu stādītāji un zemeņu lasītāji pie citzemju darbadevējiem, ka ir dažādas iespējas, kā pelnīt un dzīvot, nepametot Latviju.
No otras – no indivīda – puses esmu pārliecināts, ka liela daļa to cilvēku, kas pamet Latviju, ir pārāk slinki, lai tiešām meklētu (nevis tikai vienreiz aizietu un «aplauztos» valsts nodarbinātības dienesta piedāvājumos) jēgpilnas dzīves iespēju Latvijā. Tā ir arī sociālpsiholoģiska problēma, kad, teiksim, jauns cilvēks redz, ka viņa vienaudži kāpj «uz augšu», bet viņš pats nekustas ne no vietas. Tā indivīds distancējas no savas sociālās grupas (piemēram, vīrieši no 20 līdz 30 gadu vecumam), kas nereti rada psiholoģiskas krīzes situāciju, viņam rodas neko labu nesološa bezcerības izjūta.
Pieļauju iespēju, ka ir cilvēki, kas vienkārši piedzimuši jau kā kosmopolīti, nespēj dzīvot ilgi vienā vietā, taču tādu noteikti ir mazākumā. Būtībā jau nav nekas slikts, ka cilvēks aizbrauc uz pāris mēnešiem pastrādāt kādā Rietumvalstī, redzot arī «pasauli»; slikti ir tad, kad cilvēks zaudē jebkādu saikni ar Latviju un savu dzīvi saista tikai ar citu valsti.
