Kad mutes palaišana var nozīmēt vilka pases izsniegšanu, vairums radis ievērot klusēšanas politiku.
Kad mutes palaišana var nozīmēt vilka pases izsniegšanu, vairums radis ievērot klusēšanas politiku. Retas ir reizes, kad padoto viedoklis par priekšniecību ir labvēlības un atbalsta piesātināts.
Autobusu parka direktorei Viktorijai Ļubļinskai šai ziņā ir veicies. Jau pirms pāris gadiem savām ausīm negribējās ticēt, ka uz tehniskām lietām noskaņoti vīri ceļas un krīt par savu direktori sievieti.
Jāņem vērā arī tas, ka pret sievieti uz kuģa tomēr izturas ar skepsi. Tas, protams, ieintriģē: kas gan tā par direktori. Būtībā viņa nav nekāds pārcilvēks, bet lietišķi profesionāls darbarūķis, kas pratis izveidot patstāvīgi strādājošu komandu. Citiem vārdiem sakot, cilvēks ir atradis savu īsto vietu. Ne jau katram ir lemta tāda veiksme.
Protams, autobusu parks nav tā vieta, kur valda mūžīgā idille. Arī te neiztiek bez samezglojumiem un domstarpībām. Tomēr izšķirīgos brīžos, bet tādu šajos gados bijis pietiekami daudz, kolektīvs, par spīti galvenokārt cilvēku no malas vērptām intrigām, kļūst kā nedalāms veselums. Un tie nav tikai vārdi. Ne jau visiem par to bijusi iespēja pārliecināties, taču vismaz domes deputāti (protams, tie kurus tas interesēja) pagājušā gada nogalē tikšanās reizē ar autobusu parka kolektīvu (bez vadības pārstāvju klātbūtnes) varēja vērot ierindas strādnieku nostāju pret sava uzņēmuma vadību.
Gan toreiz paustā nostāja, gan šodien publicētā atklātā vēstule domes deputātiem, šķiet, ir piemērots pārdomu iegansts. Proti, tautas priekšstāvji nāk un iet, un būtībā ne par ko neatbild, bet cilvēki un uzņēmumi paliek. Un kādas gan viņiem nepietiekamas kompetences un virspusējas iedziļināšanās gadījumā būtu tiesības jaukties uzņēmuma (kaut arī pašvaldības) lietās, kas sarežģītajos pēdējo gadu apstākļos spējis izdzīvot un attīstīties.
