Turpinājums. Sākums 6. aprīļa numurā. Kad apsvilušajam un izmisušajam stārķu pārim beidzot izdevās izgrūst no ligzdas otro bērnu, tas kā lupatu vīstoklis ar klusu plakšķi nokrita seleriju dobē un necēlās. Beigts. Pagalam.
(Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12., 13., 20. un 26. jūlija numurā.)
Kad apsvilušajam un izmisušajam stārķu pārim beidzot izdevās izgrūst no ligzdas otro bērnu, tas kā lupatu vīstoklis ar klusu plakšķi nokrita seleriju dobē un necēlās. Beigts. Pagalam. To saprata gan Sarma, gan vecie stārķi. Sarmai tas bija par daudz. Raudādama viņa ieskrēja atpakaļ mājā, iemetās ar seju spilvenā, joprojām izmisīgi atkārtodama: «Nē, nē, nē…»
Sāpēja galva. Sūrstēja sausas izraudātās acis. Meitene pat nemanīja, kā kliedzieni «nē, nē» pārgājuši elsās «negribu, negribu», un nu viņa sāpīgi čukst glābējvārdus: «Mammu, mammu – ū…».
Ligzda turpināja gruzdēt. Sāpīgi elsodama, no raudāšanas pilnīgi durnu galvu, Sarma iegrima nemierīgā miegā.
Rīts piezagās kluss un pelēks. Atcerējusies nakts baiso notikumu, Sarma izgāja pagalmā. Nedroši pacēla acis pret stabu, bet tur… pa zemi izmētājis apdegušos sprunguļus, liesmās apsvilušais un dūmos nokvēpušais stārķis rūpīgi krāva žagarus. Uz tiem pašiem elektrības vadiem. Atlidoja stārķene – ar diviem zariem uzreiz. Abi būvēja jaunu ligzdu.
Sarma nezināja, raudāt vai smieties. Tajā pašā stabā! Vēlreiz un no jauna!
Dzīvu palikušo stārķubērnu nekur tuvumā neredzēja. Rīta dzestrumā kļuva vēss, meitene noskurinājās un devās atpakaļ mājā, pa ceļam paceldama un ienesdama iekšā visu nakti peļķē mirkušo Tauriņietes vējjaku.
Sarma pameta acis pulkstenī. Tas rādīja pusčetri no rīta. Šorīt kafija nesmaržoja. Sarkani oranžā tasīte nelikās priecīga, gluži otrādi: tās krāsa lika atcerēties pagājušās nakts nelaimi, oranži sarkanās uguns liesmas ap stārķu ligzdu…
Vēlāk, kad diena jau bija tā īsti iesākusies, Sarma dārzā atrada abus stārķēnus. Abi tomēr bija beigti. Māsiņa, kā viņa to bija iesaukusi, gulēja turpat, kur vakar izgrūsta – seleriju dobē. Brālītis, kādu brīdi vēl dzīvs būdams, bija aizklunkurojis līdz maijrožu krūmam un sapinies tajā. Sameklējusi pussabrukušajā sķūnītī lāpstu, viņa devās dārzmalā rakt bedri. Brālītim un māsiņai būs kopīgs kaps, Sarma nolēma, izraudzīdamās vietu turpat līdzās tam pašam maijrozīšu krūmam.
Visu laiku, kamēr raka bedri, kamēr saplūca zāli, ar ko to izklāt, kamēr noguldīja abus apsvilušos ķermenīšus, pār Sarmas vaigiem lija asaras.
Tikpat klusi, siltā straumītē asaras pār vaigiem plūda arī tad, kad mazais kapiņš jau bija aizbērts un aplikts ar visu Tauriņietes puķu dārza bagātību. Sarmai, visu bērnību pilsētā nodzīvojot, vēl ne reizes nebija iznācis rakt mazus kapiņus putniņiem, vardītēm, kaķīšiem – tā, kā to parasti dara lauku bērni, jau agri vien sastapdamies vaigu vaigā ar Nāvi un pirmajām, patiesi sirdi plosošajām bēdām…
Kaut kas klusi nodžinkstēja, un Sarma atskatījās. Sētā uz veca, sarūsējuša un galīgi sabeigta velosipēda bija iebraucis kaimiņš. Šņuciņš.
«Labš rītš,» viņš teica.
Sarma klusēja. Viņa pat ar galvu nepamāja, jo tas nozīmētu apliecinājumu, ka rīts patiešām ir labs. Un to nu viņa nespēja…
«Brauču palūkāt, kā tad kaimiņiene pērkonu pārlaiduši. Vai tad nešabijāš dikti?»
Pamanījis, ka pār meitenes vaigiem rit asaras, viņš apjuka.
Sarmai asaras tik tiešām joprojām ritēja pār vaigiem. Savāda sajūta, viņa nodomāja, pašai nemaz nelikās, ka raud.
Smagums, kas visu laiku bija gulējis uz sirds, nu plūda ārā – kā šīs siltās, sāļi rūgtenās asaras.
Šņuciņš izskatījās pagalam apjucis. Sapratis, ka meitene raud, viņš vispirms lūkojās apkārt pēc iemesla, vienlaikus mīņādamies no vienas kājas uz otru. Izmisīgi kasīja pakausi ar vienu roku, dibengalu – ar otru. Kā parasti. Pamainīja rokas. Padoms tomēr neradās…
Kad nu beidzot prātiņš tādā veidā bija piedabūts pie darbošanās, viņš iedomājās, kas jādara. Labā roka šāvās kabatā. Pakauša kasīšanas stafeti uz to brīdi pārņēma kreisā. Labā pa tam izvilka milzīgu, tumši zili brūni rūtotu kabatlakatu. Vecu un novazātu kā pati pasaule. Uzmetis acis saņurkātajam atradumam, Šņuciņš apkaunējās. Nolēma, ka tas nederēs, un iegrūda atpakaļ kabatā.
Taču tā pilsētas jaunkundze turpināja raudāt! Un asaru gadījumā – kurš gan to nezina – līdzēt var vienīgi krietni liels šņurdauks… Vilka vēlreiz to pašu vīkšķi no ārā kabatas. Nopurināja, lai kaut nedaudz izgludinās, lai izbirst visādi krikši, tabakas druskas no smēķiem, vecas autobusu biļetes, kas krājušās kabatā, izlietoti sērkociņi un nez kas vēl. Kas nu viss tādās kabatās, bikses ilgi valkājot, nemanot vien, ar laiku sagrūžas.
Lai gan asaras joprojām acis migloja ciet, Sarma tomēr bija pamanījusi kaimiņa džentlmeniskās tieksmes. Bet tas kabatlakats! Tas nu laikam kā ielikts kabatā, bikses pirmoreiz uzvelkot, tā tur arī atradies, netraucēts… Un – ja nelieto – kāpēc jāmazgā? Loģiski!
Brīdī, kad Šņuciņš patiesā gādībā mutautu beidzot tuvināja Sarmas sejai, viņa neviļus pakāpās soli atpakaļ.
«Nekaš,» līdzjūtīgais kaimiņš mierināja. «Nekaš, nebaidieš, taš jau ir netīrš, nešašmērēši!»
Uzskatīdams, ka tādā veidā nomierinājis raudošo meiteni, Šņuciņš beidzot uzjautāja, kāda tad nu nelaime notikusi. Tagad Sarma jau varēja daudzmaz sakarīgi parunāt, izrādīja nelaimīgo stabu, stārķu jaunbūvi, kapavietu pie maijrozīšu krūma. Ko tur vairs varēja darīt? Neko!
Nemanot pienācis klāt, Sarmas kājai uzticīgi pieglaudās kaķis. Liekas, ka meitene to nemaz nemanīja, taču kaimiņš pamanīja gan. Brīdi skatījies, kā gludi spīdīgā mugura ik pa brīsniņam piespiežas Sarmas kailajam stilbam, kā kuplā aste, augšu uzšaudamās, noglauda augšstilbu, Šņuciņš pēkšņi iesaucās:
«Va, velloš! Viņam ir pauti!»
Sarma pārsteigumā strauji pacēla galvu un dziļā neizpratnē pavērās kaimiņā:
«Kas?!»
Šņuciņš samulsa:
«Nu… eš teiču, ka…,» te viņš, laikam sapratis, ka nepiedienīgi izrunājies smalkas jaunkundzes priekšā, mēģināja glābt, kas vēl glābjams: «Eš atvainojoš, ka viņam ir pauti…»
Sarma joprojām neko nesaprata. Tas nu bija skaidri redzams – pat asaras pārstājušas līt. Šņuciņš, to pamanījis, nopriecājās: labi, ka tā. Un tomēr – tas viņu neatbrīvoja no iesāktā delikātā jautājuma tālākas izskaidrošanas, tāpēc nācās vien turpināt:
«Atmināš, ka šačīju: «Tauriņietei ir kaķene?»»
Sarma pamāja ar galvu un, laikam beidzot sajutusi murrātāja vieglos, siltos un nomierinošos glāstus, pavērās lejup. Asti izcēlis, kaķis turpināja glausties klāt. Šņuciņš pa tam visā pilnā nopietnībā turpināja:
«Eš ir, patš negribēdamš, šamuldējieš. Šitaiš ir runčiš! Piedošanu…»
Sarma pasmaidīja. Dīvains cilvēks, viņa nodomāja.
Brīdi pakavējies un nezinādams, ko lai tālāk saka, kaimiņš atvadījās un gandrīz jau devās mājup, bet tad pēkšņi atcerējās, ka apciemojumam bijis arī otrs iemesls: vecā Tauriņiete vēstuli atsūtījusi! Viņš bijis pastā, un apsolījies sūtījumu rokās nodot, lai pastniecei nav tas gaisa gabals šurp jānāk.
Sarma paņēma dzeltenbalto aploksni, steigšus to turpat sētsvidū atplēsa, un acis jau kā skudriņas tekāja pa rindām. Kaimiņš atkal nepacietībā sāka mīņāties. Rokas sniedzās pēc pakauša un bikšdibena…
«Ko ta šī labu rakšta?»
Jautājums Sarmu atgrieza šābrīža situācijā, un viņa, acu neatraudama no vēstuļpapīra, teica:
«Raksta, ka guļ baltos palagos…»
«Nu, ja,» kaimiņš prātīgi sacīja,« …baltoš… Nu, ja – šlimnīča tak!»
Sarma turpināja lasīt, nemaz nemanīdama, kā kaimiņš, brītiņu pamīņājies, cēla augšā pa roku galam sētmalē nomesto velosipēdu, drosmīgi uzrāpās sedlos grabošajai bleķu kaudzei un piesardzīgi aizminās prom gar mājas stūri.
***
«Sveika, Sarmīt!
Guļu sniegbaltos Gaiļezera palagos – kā princese… Vispirms lielu lielais paldies tev, ka pieskati manu māju un pabaro Grišku – manu runci. Ceru, ka saprotaties? Viņš man ir dzimis krievs, bet saprot latviski tīri labi. (Nē, laikam tak baltkrievs, jo viņa saimnieki brauca prom uz Baltkrieviju, kad toreiz visur sākās atmoda…)
(Nobeigums sekos.)
