Turpinot virsrakstu, jāsaka dzejnieka vārdiem – «..un mūžīgs miers mums tikai sapņos rādās».
Turpinot virsrakstu, jāsaka dzejnieka vārdiem – «..un mūžīgs miers mums tikai sapņos rādās». Var jau paši tirdzinieki, karotāji, pamieru slēdzēji apvainoties, ka, vērtējot pašreizējo situāciju pirmsvēlēšanu gaisotnē, nevilšus rodas šāds salīdzinājums. Notiek cīņa un tirgošanās šo vārdu burtiskajā nozīmē. Veidojas jaunas negaidītas koalīcijas, savienības, apvienības un Dievs vien zina, kas vēl (piedodiet, ja varat, šī vārda privatizētāji, arī es to vēlos lietot bez reģistrācijas Patentu valdē).
Ikvienam sabiedrisko attiecību speciālistam ir skaidrs, ka nevar atklāt tikai daļu no informācijas, pārējais nāks klajā agri vai vēlu. Ja ir vēlēšanās kaut ko noslēpt, nedrīkst teikt neko. Tad to uzzinās tikai tad, ja vēlēsies paši informācijas slēpēji. Pašlaik paliek skaidrs, ka izteiktie pusvārdi un puspatiesības patiesībā ir vēlēšanās pasviest to pašu veco un labo kompromatu «pārbaudes» variantā. Gadījums ar Repšes pusvārdos izteiktiem minējumiem par Šmitiņu kā iespējamo kontrabandas piesedzēju jāvērtē tikai kā pagaidu piešaude. Gan jau šāviņus smagajai artilērijai bijušais Latvijas galvenais baņķieris būs pietaupījis.
Oligarhu vara Latvijā – mīts vai īstenība? Tieši tā vakar sev jautājumu uzdeva Latvijas Pirmās jeb par mācītāju partiju dēvētās pārstāvji. Turpat atbildot – īstenība – un citējot laikrakstu «Diena», ka «LK privatizācija bija iespējama pēc tam, kad par vienošanos uzņēmējdarbības jautājumos paziņoja Ventspils mērs A. Lembergs un TP priekšsēdis A.Šķēle». Varbūt kas jauns un nebijis parādījās, pasakot visiem zināmo patiesību? Jautājums bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai varētu pateikt, ka viss līdz šim bijis slikts, nekristīgs un apgrēcīgs. Nāksim mēs, un viss būs otrādi. Tikli, kristīgi un pareizi. Tā varētu turpināt un turpināt jau tagad, priekšvēlēšanu aģitācijai un kontraģitācijai uzņemot pagaidām vēl īstos apgriezienus.
Domāju, ka no tā iegūs tikai žurnālisti, jo būs iespēja izrakstīties un izrunāties pēc sirds patikas. Vai vēlētāji? Ja nu vienīgi, to visu noskatoties kā ne pārāk lētu izrādi tīri blaumaniskā ņigu ņegu jestrā lugā. Līdz lugas «Ugunī» dramatismam nevelk. Nav jau īsta Edgara un Kristīnes.
Neba nu tikai politiķiem pašreiz ir vēlēšanās uzdot jautājumu – kāpēc Latvijas sabiedrība ir kļuvusi apātiska un nespēj apstādināt valsts nozagšanu un citus noziegumus, kāpēc Latvijas oligarhi, kuri pēc būtības ir liela mēroga valsts aplaupītāji, jūtas kā Latvijas valsts īstie īpašnieki? Šādu atbildi vēlas saņemt ikviens valsts iedzīvotājs. Domāju, ka rudenī pierādīsies jau daudzkārtējais scenārijs par tiem pašiem vēžiem tikai citās kulēs. Kāpēc man (un ne tikai man) būtu jātic tiem, kas pie varas un likumdošanas «ruļļiem» jau stāvējuši daudzus gadus? Vēlreiz savu lokomotīves pūtienu mēģina taisīt bijušais ekspremjers un eksdeputāts Vilis Krištopans. Vai bija kas jauns viņa intervijā aizvakar televīzijā, ja reiz pats atzīst, ka nav lielas atšķirības starp Latvijas ceļa un Zaļo un Zemnieku savienības programmām? Kas jauns bija tajā, ko viņš pateica? Ko jaunu piedāvā esošo Saeimas partiju programmas? Visi sūkstās par to, ka nav absolūtā vairākuma, lai gāztu kalnus valsts attīstībā, neko citu nav nācies dzirdēt.
Varbūt ko jaunu un nebijušu grasās piedāvāt Saeimā vēl nebijušās partijiņas un grupiņas? Palūkojoties uz personālijām, kļūst skaidrs, ka, izņemot nepiepildītās ambīcijas, neko nopietnu nemana. Īpaši jau nepārliecina gadījums, kad ar cēliem un svētiem vārdiem mutē tiek piesegta vēlme nonākt tajā pašā Saeimā.
Piedodiet visi, kas domā citādi, bet nav patiesas ticības nevienam, kas raujas kļūt par politiķi. Pretējā gadījumā pierādiet to, ka varat iztikt bez puspatiesībām, lieliem un maziem kompromatiem. Savādāk tam visam graša vērtība.
Vai nebūtu laiks jaunai politiķu paaudzei, kuras spēks ir zināšanās, nevis netīrās veļas daudzumā čemodānā?
