Tikko kā no 3. pasaules čempionāta invalīdiem Jelgavā atgriezās pasaules rekordiste un čempione diska mešanā Ingrīda Priede.
Tikko kā no 3. pasaules čempionāta invalīdiem Jelgavā atgriezās pasaules rekordiste
un čempione diska mešanā Ingrīda Priede. Tas, kādēļ viņai bijis tik veiksmīgs starts un spīdoši panākumi, lielā mērā ir treneres Maijas Ukstiņas nopelns, kas šodien ir «Mūsu cilvēks».
Pacilātā garastāvoklī, gaišu skatu, varbūt nedaudz sagurusi, bet laimīga… Tāda vakar uz tikšanos bija ieradusies Maija Ukstiņa – cilvēks, kurš lielāko daļu savas dzīves veltījis smagam un neatlaidīgam darbam ar sportistiem un sportistiem invalīdiem. Nu viņas darbs nesis augļus – pasaules čempionātā, kas šogad notika Francijas pilsētā Lillē, par vairāk nekā diviem metriem labojot personīgo un iepriekšējo pasaules rekordu diska mešanā, par absolūto čempioni kļuva 21 gadu vecā Maijas Ukstiņas audzēkne Ingrīda Priede. Maija neslēpj prieka un gandarījuma asaras…
Mīlestība uz sportu – stiprāka par visu
Ja Maijai jautātu, kam viņa dzīvē veltījusi visvairāk laika un uzmanības, viņa atbildētu – darbs, darbs, darbs. Kopš dzimšanas 1941. gadā Maija bijusi uzticīga savai dzimtajai Jelgavai un sportu uz «tu» uzrunājusi jau no 3. klases. Sporta gaitas aizsākušās toreizējā septiņgadīgajā skolā, no kuras vēlāk izveidota 4. vidusskola.
«Tas, ka «saslimu» ar sportu, ir mana pirmā fizkultūras skolotāja Rolanda Čuhalova nopelns, viņš pats ļoti to mīlēja un iemācīja arī man. Viņa pavadībā ar labiem rezultātiem piedalījos dažādās sacensībās un jutu, ka tas ir tas, ko dzīvē gribu darīt. Vēlāk devos mācīties uz Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu par agronomi. Bet ne jau tādēļ, ka tas mani saistīja. Tas bija gan sporta dēļ, kas Saulainē tika lielā cieņā un godā turēts. Mīlestība uz sportu ņēma virsroku,» atzīst trenere.
Maija stāsta, ka viņai dzīvē laimējies satikt ļoti jaukus un saprotošus cilvēkus, kas, redzēdami meitenes lielo mīlestību uz sportu, palīdzējuši viņai traukties tālāk un nepadoties grūtībām. Maija neslēpj, ka dzīve pret viņu bijusi arī skarba un dažreiz pārāk nežēlīga, tā devusi ne mazums sāpīgu sitienu, taču draugi un viņas pieci dēli allaž bijuši līdzās.
Pēc Saulaines tehnikuma Maijas ceļš vedis uz Rīgu, kur viņa iestājās Fizkultūras institūtā. Kad to pabeidza, jaunajai un enerģiskajai sievietei bija jau trīs dēli, pēc gadiem piedzima vēl divi.
Ar asarām acīs un pārdzīvojumiem
Ieejot lielajā dzīvē, Maija strādāja vairākās darbavietās, arī Sporta komitejā, 3. vidusskolā par fizkultūras skolotāju, Bērnu un jaunatnes sporta skolā par treneri. Viss ritēja savu gaitu, līdz dzīvē iestājās smags lūzums un personisku iemeslu dēļ Maijai bija jāatstāj darbs. Pēc ilgāka pārtraukuma, kad viss atkal nostājās savās vietās, viņas darbā strādāja citi cilvēki un Maija meklēja citu darbavietu.
«Tas bija 1997. gads, kad pa ceļam uz veikalu satiku savu labu paziņu Rutu Kļaviņu (invalīdu sporta kluba «Cerība» vadītāja – D.D.), viņa man teica, lai nākot palīgā strādāt ar invalīdiem,» atceras Maija.
Viņa nebija nekad par to domājusi, jo pēc dabas bija emocionāla, visu ļoti pārdzīvoja un ņēma pie sirds. Maija nevarēja iedomāties strādāt ar bērniem, kam ir tik smagas problēmas.
«Pamēģini un tad saki – nē! Es ticu, ka tu to vari,» toreiz neatlaidīgi pierunājusi Ruta. Un viņai tas izdevies.
Maija sāka strādāt 1. sanatorijas internātskolā par treneri lodes grūšanā un diska mešanā. Daži audzēkņi bijuši ratiņkrēslā ar ļoti niecīgām kustībām un lodes vietā mācījušies satvert un mest bumbiņu.
«Es centos iedrošināt viņus, teikdama, ka man nevajag rezultātus. Man pietiek ieraudzīt, ka tev šodien jau ir par vienu kustību vairāk nekā vakar. Tas vien jau ir rezultāts,» stāsta trenere.
Maija necieš cilvēkus, kas par visu dzīvē tikai sūdzas, arī invalīds, ja vien pats grib un dara, var brīnumlietas paveikt.
Vārti vaļā uz olimpiādi Atlantā
Skolā Maija satika arī Ingrīdu un atceras viņu toreiz kā stipru, ar milzīgu gribasspēku apveltītu, ļoti uzņēmīgu meiteni. Un nu jau sešus gadus Maija ir viņas trenere un labā roka.
«Ingrīdas ceļš uz mērķi bija liels un neatlaidīgs darbs. Ar priekiem, asarām, cerībām un vilšanās piegaršu,» atceras Maija.
Sākumā nedēļā notika trīs treniņi, vēlāk četri, bet pēdējos mēnešos jau kā lielajā sportā – piecas reizes nedēļā. Slodze ir pietiekama, jo treniņā sportiste paceļ pat līdz septiņām tonnām smaguma. Rezultāti sportistei auga ļoti strauji un 9. klasē viņa savā grupā bija pašā rezultātu spicē valstī. Dažādu apsvērumu un sakritības dēļ meitenei pagāja secen 2. pasaules čempionāts Birmingemā, taču viņa piedalījās vairākās starptautiskās sacensībās Dānijā, Beļģijā un Lietuvā.
«Lillē Ingrīdai pirmās sacensības bija lodes grūšanā, kur viņa ilgu laiku turējās otrajā un trešajā vietā, taču mazliet pietrūka, un viņa palika piektā. Meitene ļoti pārdzīvoja, un raudājām mēs abas,» stāsta trenere.
Kad Ingrīda uzzinājusi, ka viņas veselības grupā diska mešanā ir 17 dalībnieku liela konkurence, kas bijusi viena no lielākajām, viņa iesaukusies:«Tā nav godīgi!» Maija spriež, ka varbūt tas viņai deva stimulu un enerģiju saņemties un parādīt, ko patiesībā spēj. Un Ingrīda ne vien izcīnīja 1. vietu ar rezultātu 27,03 m, bet arī vairāk nekā par diviem metriem laboja pasaules rekordu.
Līdz ar to jaunietes sasniegums Maijai un viņai pašai uzliek vēl lielākus pienākumus, jo priekšā 2004. gads, kad Atlantā notiks kārtējās paraolimpiskās spēles un Ingrīdai ir visas iespējas tur nokļūt un sasniegt labus rezultātus:
«Darīsim visu, lai Ingrīda uz turieni aizbrauktu, un, ja vien liktenis un veselība būs vēlīga, viņa noteikti turp dosies. Bet priekšā divi gadi, kas jāpavada neatlaidīgos un smagos treniņos,» teic trenere. Un tam vajadzīgi arī līdzekļi. Viņa arī piebilst, ka bez citu palīdzības viņas abas Lillē nenokļūtu, tam bijusi vajadzīga krietna naudas summa, ko palīdzējusi sameklēt Bērnu un jauniešu invalīdu federācija, Jelgavas Dome un rajona Padome, Valgundes pagasts, invalīdu sporta klubs «Cerība» un citi – liels paldies viņiem!
Puķes un mežs atelpai
Maijas dzīve nesaistās tikai ar invalīdiem vien. Jau trīs gadus viņa trenē sprinterus, tāllēcējus, 400 m barjerskrējējas jaunietes. Maijai dzīve uzlikusi vēl kādu pienākumu – izaudzināt piecus dēlus – Ēriku, Uldi, Arvi, Jāni un Gati. Lielākie jau izgājuši paši savā dzīvē un kuplajam ģimenes vīriešu pulkam beidzot pievienojusies vēl viena sieviešu kārtas pārstāve – Maijas desmitgadīgā mazmeitiņa Marta.
Maija stāsta, ka dzīvē viņai spēku dod darbs un puķes. Mīļas ir visas, kas baltas, un tās palīdz aizmirst ikdienas rūpes. Vēl viņai patīk staigāt pa mežu, īpaši ziemā, kad sniegs ir līdz padusēm, tad viņai piebiedrojas lielais suns. Abi no sirds varot izskrieties un izdauzīties.
«Es pat nezinu, kas man šai dzīvē nepatīk, es te jūtos kā laimes zemē. Te ir tik skaisti, es varu atpūsties, stundu skatoties mākoņos. Daudz lasu. Laikam vienīgais, kas man varētu nepatikt, ir drēgns un slapjš rudens,» prāto trenere.
Pēc Francijas brauciena Maija un Ingrīda nolēmušas iet kursos un mācīties angļu valodu, lai, kā trenere smej, Atlantā nav «jārunā» ar pirkstiem.
***
Ingrīda Priede par savu treneri:
«Man ļoti paveicies, ka strādāju tieši ar Maiju. Tādu treneri tikai pameklēt! Dažkārt viņa mēdz būt stingra, bet ļoti mīļa. Viņa mums visiem sportistiem ir kā otra mamma. Trenerei piemīt laba humora izjūta. Sacensībās, kad es biju ļoti uztraukusies, Maija mani ar humoru nomierināja un palīdzēja uzvarēt. Paldies viņai!»
