Pirms dažām nedēļām mani uzaicināja uz tikšanos kāds vīrs no Ozolniekiem – Leons Lecis. Esot jāaprunājas ar žurnālistu.
Pirms dažām nedēļām mani uzaicināja uz tikšanos kāds vīrs no Ozolniekiem – Leons Lecis. Esot jāaprunājas ar žurnālistu. Tad atklājās, ka, lai arī Leča kungs skaitās jau diezgan cienījamos pensionāra gados, idejas un plāni viņam ir kā jauneklim. Vairumā tie saistās ar vēstures mantojuma izpēti un glabāšanu. Viena no viņa iecerēm ir par nesen atjaunotās un vairākkārt krāsaino metālu zagļu iekārotās Oskara Kalpaka piemiņas plāksnes novietošanu pie Dambja ielas vecajām kazarmām, kur tagad atrodas Jelgavas zemessargu bataljona štābs. Doma vienkārša, asa, skaidra, var pat jautāt, kāpēc tas nebija izdarīts ātrāk?
Priekšvēsture
Vai Kalpaku var uzskatīt par pirmo Latvijas armijas komandieri? Droši vien, punktuāli ņemot, par to var strīdēties. Proti, 1919. gada 5. janvārī, kad, atkāpjoties no Sarkanās Armijas ieņemtās Rīgas, Jelgavā kopā ar Latvijas pagaidu valdību ieradās ap divsimt jaundibinātās valsts bruņoto aizstāvju, tie skaitījās pie tā sauktā landesvēra, kura augstākie komandieri bija citi. Taču nevar noliegt, ka šīs trauksmainās janvāra dienas mūsu pilsētā saistās ar Latvijas valsts bruņoto spēku pirmsākumiem. 1934. gadā, kad nāca pie teikšanas Kārlis Ulmanis, viņš šo notikumu nozīmīgumu pacentās uzspodrināt. Tā šā gada 21. novembrī tagadējā Raiņa parkā (tolaik Pauļa dārzā) pie Jelgavas apriņķa Aizsargu pulka štāba ēkas (1919. gadā tajā atradās Krievu biedrība) mūra svinīgi tika piestiprināta pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta veidota plāksne, kas vēstīja: «Pulkvedis Kalpaks, pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, šai namā deva pirmo pavēli savam bataljonam.»
Jāpiebilst, ka minētajā pavēlē, balstoties uz kara ministra Zālīša rīkojumu Nr.55, apakšpalkavnieks Kalpaks sevi izziņoja kā bataljona komandieri un uzskaitīja visas bataljona apakšvienības, kuras, kaut arī atkāpšanās bija smaga, bija palikušas uzticīgas Latvijas pagaidu valdībai.
Pēc pāris dienām kalpakieši kopā ar valdību Jelgavu atstāja un atkāpjoties nonāca līdz Liepājai. Tālākā Atbrīvošanās cīņu slava un traģika jau ir nākamajās vēstures lappusēs.
Diemžēl Otrajā pasaules karā gāja bojā Aizsargu pulka štāba ēka. Skaidrs, ka neatkarīgi no tā padomju okupācijas laiku šī piemiņas plāksne diez vai būtu pārdzīvojusi.
Atjaunotāju drosme un grūtības
1990. gada 6. martā, Oskara Kalpaka piemiņas dienā, Jelgavas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieki pēc vēstures pētnieka Tāļa Zuševica ierosinājuma ar drosmi un neatlaidību savāca līdzekļus un ar tēlnieces Rasas Kalniņas – Grīnbergas un viņas dēla metāla mākslinieka Māra palīdzību atjaunoja šo plāksni pie bērnu un jauniešu centra «Junda» ēkas, kas pa daļai ir uzbūvēta uz Aizsargu pulka štāba drupām. Taču bija jau sācies krāsaino metālu zagšanas trakums, un pēc pāris gadiem plāksne pazuda. Kā atceras LNNK līderis Aļģimants Burba, diemžēl nelīdzēja ne 50 tūkstošu LVR prēmijas izsludināšana, ne ekstrasensu pakalpojumi.
2000. gadā «Jundā» ar skolēniem strādāja Andris Tomašūns, vēstures pētnieks, grāmatu autors un skolotājs, kuram ir atzīstami nopelni mūsu novada piemiņas vietu sakopšanā. Audzēkņiem viņš «Jundā» mācīja, kā savas idejām iestrādāt lietišķos projektos. Tā arī radās projekts atjaunot tepat blakus nozagto plāksni. To aizsūtīja trimdas Latviešu fondam Kanādā. Noteiktajā laikā veiksmīgā kārtā pienāca atbilde, ka nauda šim mērķim ir atradusies. Jāpiebilst, ka arī Jelgavas mākslinieku Grīnbergu ģimene atkal apņēmās darbu veikt par, kā pati Rasa Kalniņa – Grīnberga saka, dempinga cenām. Šoreiz plāksne «Jundas» mūrim tika piestiprināta ar aprēķinu, lai metāla zagļi to nost nedabū. Un tiešām, kaut arī šīs kapara plāksnes vērtība metālu uzpirkšanas punktos varbūt ir daži desmiti santīmu, drīz vien bija mēģinājums to nozagt. Stiprinājums izturēja, tomēr plāksnes stūris tika bojāts. Pēc vandaļu bojājuma novēršanas cits nekas neatlika kā pagaidām novietot plāksni muzejā.
Viedokļi sakrīt
Šis «pagaidām» ir ļoti ieildzis, līdz beidzot Leča kungs ir nācis ar savu priekšlikumu plāksni novietot pie Dambja ielas kazarmām (kur tagad atrodas Jelgavas zemessargu štābs). Viņš ir uzgājis literatūras avotus, kas norāda, ka tieši tur Kalpaka bataljons, divas 1919. gada janvāra dienas uzturoties Jelgavā, bija apmeties. Kā šo priekšlikumu vērtēt?
Andris Tomašūns:
«Skaidrs, ka plāksne, glabājoties muzeja fondos, nav apskatei pieejama, un būtu tiešām vēlams to pēc iespējas ātrāk izlikt tur, kur cilvēki to var apskatīt. Arī kā vēsturnieks varu piekrist Leča kunga atrastajiem avotiem, ka, ļoti iespējams, kalpakieši ir Jelgavā bāzējušies Dambja ielas kazarmās.»
Gita Grase, Jelgavas muzeja direktore:
«Plāksne nav muzeja īpašums, tā mums nodota tikai glabāšanā. Tādēļ par tās novietošanu lemt nav muzeja ziņā. Taču idejai piekrītu. Pie Dambja ielas kazarmām būtu jāpieliek maza papildu plāksnīte, kurā paskaidrots, kāpēc šī plāksne novietota tur, nevis vietā, kur tiešām Oskars Kalpaks deva savu pirmo Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pavēli.»
Rasa Kalniņa – Grīnberga:
«Jā, no zagļiem baidoties, neuzliktā Alunāna pieminekļa plāksne tagad glabājas mūsu darbnīcā. Katram piemineklim sargu nepieliksi. Taču domāju, ka Kalpaka bataljona plāksni pie zemessargu štāba varbūt nenoraus. Tikai vispirms jānovērtē un, iespējams, attiecīgi jāpiemēro šīs ēkas siena un tās apkārtne. Es gan nesaprotu, kāpēc vispār valsti vajag, lai iedzīvojas sīks krāsainā metāla uzpircēju slānis. Protams, vieglāk ir karot ar namīpašniekiem, kas, piemēram, nav noslaucījuši trotuāru, nekā plēsties ar zagļiem, dzērājiem un narkomāniem. Tur taču var «pa purnu dabūt».»
Jelgavas 52. Zemessardzes bataljona komandieris Armands Fridrihsons:
«Plāksni mēs noliktu goda vietā, un pie Dambja ielas kazarmām tā noteikti būtu drošībā.»
