SIA «Madara» nodarbināts aptuveni 250 darbinieku, savukārt šai firmai pieder 68 procenti akciju sabiedrības «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» akciju.
SIA «Madara» nodarbināts aptuveni 250 darbinieku, savukārt šai firmai pieder 68 procenti akciju sabiedrības «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» (JMR) akciju. Arī tajā ir ap 250 strādājošo. Kopā darbavietas ap 500 cilvēkiem. Abu lielo uzņēmumu vadītājs ir Pēteris Bila. Šā gada sešos mēnešos «Madaras» apgrozījums bija 851 236 latu, JMR – 405 337 latu. Tomēr ne jau visu var izteikt skaitļos.
Tagad, pēc pieciem gadiem, var nedaudz atvilkt elpu, jo uzņēmumi norēķinājušies ar valsti par rūpnīcu un zemes gabaliem Krišjāņa Barona un Viskaļu ielā. Atlicis izpirkt zemi Salnas un Rūpniecības ielā. Tātad sakārtoti pamati tam, lai varētu sākt nopietnu attīstību – rūpnīcas modernizāciju. Iepriekšējos pāris gados JMR jau ieguldīts aptuveni miljons latu, nopirkti daudzi jauni, moderni programmējamie darbagaldi. Bez tiem metālapstrādes tirgū nebūtu iespējams konkurēt. Produkcija jāražo ļoti kvalitatīvi, ātri un pēc iespējas ar mazākām izmaksām, lai iekļautos Eiropas sistēmā. Ja to nespēj nodrošināt, tu nevienam neesi vajadzīgs. Klients ir ar mieru maksāt par kvalitāti un precizitāti. Tas jebkurā biznesā ir galvenais, pretējā gadījumā agri vai vēlu – gals klāt. Īpaši, ja ražo eksportam. «Madara» un JMR 96 procentus produkcijas gatavo tieši eksportam, turklāt no tiem 60 procentu – Vācijai, kur līdzīgu produkciju piedāvā gan albāņi, rumāņi, čehi un poļi, gan paši vācieši. Jelgavniekiem šajā konkurencē ir jāiztur. Tas nav viegli, jo tirgus mainās, gatavai produkcijai cenas krītas, izejvielām – aug. Nepārtraukti jādomā, kā izturēt, visu laiku jāgādā par modernizāciju, jāmaina tehnoloģijas, jābūt tajās dzirnavās iekšā, ja ne – tevi samals vai izsviedīs. Jāgriežas līdzi. Bez jebkādām emocijām, bez morālām atlaidēm. Tās nevienu neinteresē. Bizness prasa pragmatismu: vai nu tu vari, vai nevari. Padomju garā audzinātiem cilvēkiem to nereti ir grūti saprast, jo tikām mācīti ievērot «cilvēcisko faktoru» un līdzīgas kategorijas. Brīvajā tirgū šiem faktoriem nav nekādas nozīmes, tie var vienīgi traucēt. Tirgus emocijas nesaprot, tā nav pieprasīta prece.
Viens nav karotājs
Pēteris Bila nedomā, ka ražošanā, uzņēmējdarbībā vispār noteicošais ir veiksme. Nozīmīgs ir tikai «nežēlīgs darbs». Veiksme esot tad, ja «tikai» 95 procenti darbības ir «pa tukšo» un veseli pieci procenti «aizķeras», sniedz atdevi. Vienam cilvēkam to nodrošināt nav pa spēkam.
«Man ir ļoti spēcīga speciālistu komanda, ar to pārsvarā strādāju kopš 1989. gada,» saka P.Bila. «Jaunpienācēji dažkārt uzskata, ka esmu pārāk prasīgs. Tāda ir norma, pati dzīve. Ražošanā nevar bez disciplīnas. Vai nu tu koncentrējies uz to, kā ar atdevi strādāt pie darbgalda, vai arī – kā tikt ap stūri, lai iedzertu simt gramu. Otrajā gadījumā uzņēmējam iznāk pārāk dārgi. Tā tomēr notiek, tāpēc nevar teikt, ka pie mums darbaspēks ir lēts. Svarīgs ir ieguldījums uz vienu produkcijas vienību un atdeve.»
Tagad JMR pilnā sparā norit modernizācija. Dienas kārtībā programmvadības rūdīšanas iekārta, strādā Rīgas un Sanktpēterburgas firmas. Vienlaikus tiek labiekārtoti cehi, lāpīti jumti. Ja jumts ir 12000 kvadrātmetru liels, tā salabošana prasa 150 000 latu. Tur aiziet visa «liekā» naudiņa, skaidro P.Bila, jautāts par to, kā var spēt tērēt lielos ienākumus.
Par Jelgavu pēc pieciem, desmit gadiem
«Jelgavas attīstību redzu ražošanas attīstībā. Ja neko nedarīsim, nav arī ko gaidīt. Pilsētā nepareiza attieksme pret profesionālo apmācību. Jāatgriežas pie vecās sistēmas, kad strādāja un mācījās vienlaikus. Var sapirkt bez jēgas darbgaldu, bet kādam taču jāmāk ar tiem arī strādāt. Tādēļ savā uzņēmumā apmācām un apmācīsim arī turpmāk. Ar Domes palīdzību esam tikuši pie ES finansējuma apmācību organizēšanai, vismodernāko darbgaldu iegādei. Labprāt būtu uzreiz izmaksājis šo naudu strādniekiem algās, taču prātīgāk ir viņiem iemācīt labi, mūsdienīgi strādāt, konkurēt, nopelnīt,» uzskata Pēteris Bila.
Viņš ir pārliecināts, ka Jelgava ir interesanta zviedriem, dāņiem, vāciešiem. Rietumnieki ienāk ar saviem produktiem, tirgu, darbgaldiem. Un viņiem jāpalīdz. Jau tagad Jelgavā strādā četras piecas dāņu firmas, JMR augustā paredz parakstīt kontraktu vēl ar kādu Zviedrijas firmu. Tā rezultātā radīsies vēl 50 – 70 jaunu darbavietu, virspeļņa paliks uz vietas, un visā pilsētā palielināsies naudas aprite. Jau tagad tirgotāji Jelgavā gaidot dienas, kad JMR darbiniekiem izmaksā algu. Tad strauji palielinās preču realizācija, veikalnieki var iepirkt jaunas preces, savukārt zemnieki – pārdot savu produkciju. Bet, ja nav ražošanas, ekonomikas asinsrite apstājas. Protams, tiem, kas potenciāli gribētu ienākt Jelgavā, interesē zināmas nodokļu atlaides. Lai piesaistītu investorus, viņi jāatbalsta ar vietējo nodokļu atlaidēm.
P.Bila uzsver arī nepieciešamību sakārtot Jelgavas ielas un tiltus, maksimāli piesaistot valsts naudu un darbus uzticot vietējām firmām, lai pelnītu mūsu iedzīvotāji un lai viņi naudu Jelgavā arī tērētu. Tā var palielināt naudas apriti. Taču nekas nenotiek pats no sevis. P.Bila citē profesora Jāņa Āboltiņa sacīto: «Pašas par sevi notiek tikai sliktas lietas, labās ir jāvirza». Tas ir, pilsētas saimnieciskajiem vadītājiem, tāpat kā uzņēmējiem, visu laiku jābūt sportiskā formā un cīņas gatavībā. Tikko sev piešķir atlaidi, tā var zaudēt pat arī uzkrāto.
Par brīvo laiku un mecenātismu
Brīvais laiks esot palicis padomju sistēmā, saka Pēteris Bila. Ja arī izdodoties noķert momentu starp darījumiem un apstākļiem, izbrīvēt pauzi gluži fiziskai atpūtai, arī tad eksotiskā pludmalē smadzenes jau neatslēdzas, tās turpina risināt mājās palikušās problēmas. Tikai padomju laikos, kad nevienam nebija ko zaudēt, mēdza braukāt uz kūrortiem, ne par ko nedomājot. Ja nu dažs, kas bija vēlētos amatos, uztraucās, ka prombūtnes laikā krēslu varētu ieņemt kāds cits.
«Sportiskā forma» ir biznesa neatņemama daļa. Vai tādēļ daudzi uzņēmēji pievēršas sportistu atbalstam? Zināmā mērā laikam jā. Arī SIA «Madara» jau trešo gadu uztur savu boksa klubu. Sākumā P.Bila jaunajiem bokseriem vienu, otru, trešo reizi palīdzēja, tad izšķīrās par sistemātisku un mērķtiecīgu atbalstu. Bērni nāk, trenējas. Nodarbojas. Kāds no tā labums uzņēmējam? Viņam tas esot arī ekonomiski izdevīgi: puišeļi neskraida apkārt, nedauza logus, redz rūpnīcu un to, kas tajā notiek, turklāt treneris viņos ieaudzina disciplīnu. Nākotnē tas nozīmējot jaunus darbiniekus, kadrus. Turklāt sportā iesaistītie pusaudži nerada problēmas uz ielām. Mūsdienās vispār ar bērniem nodarbojas tikai retais, tāpēc P.Bila atjautā: «Ja reiz tāda iespēja ir, ja tādēļ man nav gluži pēdējais krekls jānovelk, kādēļ lai to nedarītu?» Viņš arī neuzskata, ka ir vienīgais, kas finansiāli atbalsta jauniešus, tāpat rīkojas «Jelgavas maiznieks», «Jelgavas dzirnavas», «Zemgaļi» – cits palīdzēdams sportistiem, cits – dejotājiem.
Bezdarba nav. Ir neprašas
Uzņēmējs uzskata, ka Jelgavā par bezdarbu nevar runāt. Darba ir pārpārēm. Esot lielas problēmas ar darbaspēku metālapstrādē, būvniecībā, tirdzniecībā. Bezdarbnieki, Bilasprāt, faktiski esot tie, kas negrib vai nemāk strādāt – tāds rokās paņem vienalga ko un sabojā. Tādam neviens neuzticēs nopietnu darbu. Uzņēmējs paskaidro: «Ko nozīmē darbs? Cilvēkam iedod izejvielas un instrumentus, iekārtu, kas maksā naudu, lai izgatavotu produktu, kuru var pārdot. Ja iznieko materiālu, sabojā instrumentu un beigu beigās nav produkta – uzņēmējam tie ir lieli zaudējumi. Ko ar tādiem cilvēkiem iesākt? Viņus atlaiž… Pats nosaukums «bezdarbnieks», manuprāt, nav pareizs, drīzāk būtu jārunā par kaut kādu īpašu sociālo grupu. Pie mums darba, tieši otrādi, ir daudz, jāsakārto valsts. Taču ir cilvēki, kas vienkārši nespēj piemēroties, viņiem nav kvalifikācijas, zināšanu… Tāpēc viņi jūtas sabiedrībai it kā lieki. Iznāk, ka cilvēki ir atsevišķi un darbs – atsevišķi. Tos «sajūgt» – tas lielā mērā ir atkarīgs no pašu iniciatīvas. Un valsts funkcija arī. Pasekojiet «Ziņās» vien, cik daudz darba piedāvājumu! Taču, ja aicina strādāt, bieži cilvēks dienu, divas pastrādā un – pazūd. Vai šāds censonis saucams par bezdarbnieku, ja viņš nevar atnākt uz darbu?»
Bizness un politika
Pēteris Bila uzskata, ka šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti. Viņš, piemēram, nenoliedz, ka lielā mērā ietekmējot savu darbinieku politisko izvēli. Viņš skaidro, ka esot ļoti atkarīgs no ievēlēto politiķu lēmumiem:
«Ņemsim kaut vai peļņas nodokli: Krievijā tas ir 13 procentu, Latvijā jāmaksā 25 procenti. Un tad brīnāmies par kontrabandu, kukuļdošanu, nelikumībām. Bet paši tādu vidi veidojam. Kurš brīvprātīgi grib ceturto daļu savas naudas atdot nekonkrētiem mērķiem? Nemaz nerunāsim par citiem – apgrozījuma, pievienotās vērtības – nodokļiem… Vācijā lauksaimniecībā PVN noteikts 7, rūpniecībā – no 14 līdz 17 procentiem, mums visi 18 procenti. Kas to nosaka? Politiķi. Mums pēc tādiem likumiem jāstrādā. Vajadzētu likumus pamatīgi mainīt, jo nepieciešama attīstība. Un tā iespējama vienīgi tad, ja attīsta ražošanu. To var veicināt ar nodokļu atlaidēm – vismaz lai ļautu nostāties uz kājām.»
Vēl P.Bila uzskata: «Nevajag muļķot cilvēkus ar visādām politisko partiju programmām, kuras sola praktiski vienu un to pašu. Jautājums faktiski ir pavisam vienkāršs un pragmatisks: kādā sarakstā ir konkrēti cilvēki. Nav būtiski, vai kāds no viņiem orientēts mazliet vairāk pa labi vai kreisi, svarīgāka ir viņu spēja reāli darboties, ietekmēt procesus, viņu personīgās īpašības. Ne partijas, bet cilvēki ir no svara. Ja paskatāmies izvirzīto deputātu kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanām – par cik daudziem varam sacīt: vecīt, tu jau četrus vai pat astoņus gadus varēji pierādīt savas spējas, bet neesi to darījis, tad – ko lien vēlreiz Saeimā? Un ir arī tādi, kas sevi pierādījuši. Tādēļ es katram ieteiktu skatīties ne uz partiju nosaukumiem, bet uz cilvēkiem un par viņiem balsot.»
