Lai arī cilvēkiem šķiet, ka plēsīgi putni Latvijā īpaši bieži sastopami nav un tie drīzāk piedien populārzinātniskām filmām par dzīvniekiem citviet pasaulē, tā gluži nav.
Lai arī cilvēkiem šķiet, ka plēsīgi putni Latvijā īpaši bieži sastopami nav un tie drīzāk piedien populārzinātniskām filmām par dzīvniekiem citviet pasaulē, tā gluži nav. Arī Jelgavas tuvumā var sastapt pa kādam plēsīgam putnam, piemēram, aizsargājamo mazo ērgli.
Mazā ērgļa (Aquila pomarina) areāls aptver samērā nelielu teritoriju no Centrāleiropas, Austrum- un Dienvidaustrumeiropas zemēm līdz Irānai. Latvijā pašlaik ligzdo aptuveni 12 procentu no pasaules mazo ērgļu populācijas. Tas procentuāli ir vairāk nekā kādai citai putnu sugai, un tādēļ Latvijai ir ļoti liela atbildība par mazā ērgļa kā sugas saglabāšanu.
Mazā ērgļa ligzdošanas vietu aizsardzībai Latvijā tiek veidoti mikroliegumi, kas kopā ar buferjoslu nav lielāki par 40 hektāriem. Jelgavas rajonā ir desmit oficiāli zināmu šā ērgļa ligzdošanas vietu. Deviņām no tām pašlaik ir aizsardzības statuss – īpaši aizsargājams meža iecirknis. Vēl ir zināms par četrām ligzdām, taču nav oficiāli apstiprinātas informācijas par ligzdošanu.
Vislielākais mazo ērgļu blīvums rajonā ir Līvbērzes mežniecības teritorijā. Līdz šim visas ligzdas ir atrastas valsts mežos, bet ir liela iespēja, ka daži putnu pāri varētu ligzdot arī privātajos mežos.
Par pirmās īpaši aizsargājamās sugu grupas, kurā ietilpst arī mazais ērglis, indivīdu iznīcināšanu vai sakropļošanu draud sods 24 minimālo mēnešalgu apmērā par katru īpatni. Bet, ja tas noticis īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (rezervāts, liegums, mikroliegums utt.), tad minētā summa jāreizina ar trīs.
Mazais ērglis ir 57 – 64 cm liels. Nedaudz lielāks par klijānu. Pieaudzis tas parasti ir gaiši brūns, spārnu apakšējās segspalvas ir gaišbrūnas un kontrastē ar tumšajām lidspalvām, lidojumā raksturīgs gaišs laukums spārnu virspusē pie locītavas. Ļoti viegli mazo ērgli sajaukt ar vidējo ērgli, kas ir tumšbrūns, ar gaišu virsasti, spārna apakšējās segspalvas tam ir tumšākas par lidspalvām (mazajam ērglim otrādi). Spārnu augšpusē tam parasti nav mazajam ērglim tik raksturīgo gaišo laukumu. Tiesa gan, vidējais ērglis ir ļoti reti sastopams, Latvijā ligzdo līdz pieciem pāriem šo putnu.
Mazā ērgļa ligzdošana ir atkarīga no barības pieejamības un tās daudzuma ligzdas apkārtnē. Lai gan mazais ērglis ligzdo tikai mežos, barojas tas pārsvarā klajumos – visbiežāk šis putns medī pļavās un atmatās, retāk labības laukos un mežos. Kopumā ekstensīvi izmantotā lauku ainavā (pļavās un atmatā) tas medī 86 procentus no kopējā medību laika, tātad šie biotopi ir ļoti svarīgi.
Barības objektu novērošanai jeb «gaides medībām» mazais ērglis izmanto dažādus paaugstinājumus. Visbiežāk to var novērot sēžam mežmalas kokā (61 procentu no kopējā gaides medību laika). Lai medības klajos barošanās biotopos būtu veiksmīgas, liela nozīme ir dažādām vertikālām struktūrām jeb paaugstinājumiem, kurus mazais ērglis izmanto 39 procentos gadījumu no kopējā gaides medību laika. Visbiežāk tiek izmantoti atsevišķi augoši koki (galvenokārt ozoli), koku grupas, koka elektrības stabi un siena vai salmu kaudzes. Šādi paaugstinājumi, it īpaši ligzdu tuvumā, no barības iegūšanas stratēģijas viedokļa ir ļoti būtiski – tos izmantojot gaides medībās, mazais ērglis patērē vismazāk enerģijas barības ieguvei (lidojot tiek patērēts vairāk) un atrodas ligzdas tuvumā. Līdz ar to tas var vienlaicīgi uzraudzīt ligzdu un pasargāt to no iespējamiem ienaidniekiem. Tas savukārt garantē labākas ligzdošanas sekmes. Turklāt atsevišķi augoši koki un koku grupas jau ir uzskatāmi par mikroekosistēmām, kurās ir paaugstināts barības objektu, it īpaši peļveidīgo grauzēju, skaits. Tādēļ ir ļoti svarīgi censties saglabāt šādus ainavu elementus, arī pārveidojot lauku ainavas un plānojot to turpmāko izmantošanu.
Mazos ērgļus Latvijā apdraud arī intensīva mežu ciršana, jo apmēram 77 procenti ligzdu egļu mežos un 97 procenti bērzu mežos atrodas ciršanas vecuma mežaudzēs. Vismaz 30 procentu no visiem mazajiem ērgļiem ligzdo privātajos mežos, bet saimniekošanai tajos ir raksturīga veco mežu izciršana īsā periodā. Tas uz kādu laiku rada veco mežu deficītu. Ļoti nelabvēlīgi mazo ērgli ietekmē mežsaimnieciskie pasākumi tiešā ligzdas tuvumā pavasarī, kad ligzdās atrodas dējumi, bet putni bailēs ligzdas pamet.
Kaut arī tas ir nelikumīgi, plēsīgo putnu, arī mazo ērgļu, šaušana pēdējos gados kļūst arvien populārāka. Katru gadu ir zināmi vairāki gadījumi, kad tiek nošauti pieauguši mazie ērgļi.
Turklāt, pastāvot zemai lauksaimniecības intensitātei, vairāku gadu laikā samērā lielas platības varētu kļūt mazajiem ērgļiem nepiemērotas barības ieguvei, tām aizaugot ar kokiem un krūmiem.
Mazais ērglis ir ceļotājs, kas ziemu pavada Āfrikas centrālajā un dienvidu daļā. No ziemošanas vietām ligzdošanas rajonos pirmie putni atgriežas marta beigās vai aprīļa sākumā. Kad mazie ērgļi ir atgriezušies , tie veido pārus un aizņem iespējamās ligzdošanas teritorijas. Taču tikai apmēram 79 procenti no ligzdošanu uzsākušajiem pāriem sekmīgi izaudzina mazuli. Atšķirībā no daudziem citiem dienas plēsīgajiem putniem mazais ērglis parasti izaudzina vienu mazuli. Tie izšķiļas jūnijā sākumā. Jaunie putni ligzdu atstāj jūlija beigās vai augusta sākumā. Uz ziemošanas vietām ērgļi dodas aptuveni septembra vidū. Mazais ērglis dzimumgatavību sasniedz trešajā ceturtajā dzīves gadā, lielākais konstatētais tā dzīves ilgums savvaļā ir 26 gadi.
Mazais ērglis visbiežāk ligzdo jauktu koku mežos, kuros aug bērzi, egles un apses. Lielākā daļa ligzdu tiek būvētas mežos, kur valdošā kokaudzes suga ir bērzs un egle. Ļoti labprāt šis putns ligzdu būvē arī ošu vai melnalkšņu mežos, taču šādu mežu ir maz. Lai mazais ērglis varētu uzbūvēt ligzdu, mežam jābūt vismaz 60 gadu vecam, taču daudz labprātāk tas ligzdo vecākos mežos, par ligzdas kokiem visbiežāk izvēloties bērzus un egles. Ligzdas samērā regulāri tiek mainītas, bet parasti jaunā ligzda atrodas netālu no iepriekšējās.
Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas «Meža putni» un LOB informatīvā bukleta «Mazais ērglis – gada putns ‘99»
