Mīkstajos Saeimas un citos valsts iestāžu krēslos mītošie ir ne pa jokam satrūkušies. Par to liecina publiskie brēcieni un lamas ne tikai lielāko, lielo un citu avīžu slejās, tie skan arī visu veidu radio un televīzijās.
Mīkstajos Saeimas un citos valsts iestāžu krēslos mītošie ir ne pa jokam satrūkušies. Par to liecina publiskie brēcieni un lamas ne tikai lielāko, lielo un citu avīžu slejās, tie skan arī visu veidu radio un televīzijās. Ko nīst un lamā, no kā baidās?
Zīgeristieši, kā Saeimā iekļuvuši un sevi darbībā parādījuši, vairs nešķiet bīstami. Mīkstsēžus patlaban visvairāk uztrauc divi fenomeni, kas savstarpēji cīnās. Viens nāk no tālākas un ne tik tālas Latvijas pagātnes ar atmiņām par veco laiku labumiem tie ir vēsturiskie «sociķi» ar «jautro kapteini» Jāni Ādamsonu priekšgalā, kam blakus grūstīdamies uz priekšu raujas bojārieši ar kaujas saucieniem uz lūpām. Otrs kā cerīgs nākotnes rēgs ar atspīdumu no «Vadoņa Kārļa» un pusotrgadīgās Vinnija Pūka citētāja daudzmaz efektīvās valdīšanas laikiem tā ir iecerētā, pagaidām bezvārda, tautā dēvētā Lieldienu partija, kurai ir zināms tikai nepublicētas idejas autors Andris Šķēle.
Pie siles pielaisto uztraukumam ir pamats. To liecina pēdējās aptaujas: par pirmajiem, tas ir, atmiņām, gatavi balsot 12 un vairāk procentu potenciālo vēlētāju; par otriem, tas ir, cerībām pat vairāk par 18 procentiem.
Un tas ir saprotami. Pirmkārt, tāpēc, ka liberālais eksperiments «LC» veidotajā formā vairumam Latvijas pilsoņu vienkārši ir apnicis. Otrkārt, tāpēc, ka tādi mēs esam iekšēji sasaistīti ar vecajiem priekšstatiem un paradumiem.
Par to Juris Rubenis ir rakstījis (Diena, 1998. 4.02), ka esam pateikuši «nē» vecajai ārējai iekārtai un ideoloģijai, bet saglabājuši «jā» savai iekšējai personības struktūrai, kuru veidoja šī noliegtā iekārta un ideoloģija.
Tādas kvalitātes vēlētājiem tīk varas piedāvājums, kas vai nu sola katram dot iztikšanas labumus (sociāldemokrāti un viņiem līdzīgie) vai vismaz sola pateikt priekšā, ko katram darīt (A.Šķēles projekts).
Tā kā otrs variants vairumam vēlētāju pašreizējā situācijā šķiet pieņemamāks par pirmo (darīt savā labā daudzi jau ir gatavi, tikai vēl nezina, ko un kā), tad pašreizējiem varnešiem vislielākās bailes un dusmas izraisa tieši Šķēles fenomens.
To uzskatāmi nedēļas laikā demonstrēja LNT. «Dižais» politiķis E.Inkēns sācis uzvesties kā dzelzs kaktā iedzīta žurka, rīkojot žurnālistisku atentātu pret Šķēles tēlu. Diemžēl no šā «dubļu sprādziena», kurā par detonatoru tika izmantots importa klozetpods, manuprāt, visvairāk cieta nelaimīgie LNT «Nedēļas» programmas vadītāji un manāmi sazāļotais vai hipnotizētais biznesmenis «iz Vācijas», kā arī «Latvijas ceļa» prestižs kopumā. Man viņu žēl. Līdz panikai novestas baiļu dusmas ir briesmīgas. Izrādās, ka A.Šķēlem bija taisnība, kad viņš kādreiz «Latvijas ceļa» vadībai ieteica savaldīt Inkēnu.
Ja arī pārējo «resnvēderīgo» valdošo partiju pārstāvju panika būs tikpat liela, tad var gadīties, ka vēlētājiem patiešām paliks tikai divi daudzmaz vērā ņemami izvēles varianti. Un tas nemaz nebūtu tik slikti, jo tad varētu izveidoties normāli strukturēts parlaments ar spēcīgu pozīciju un atbilstošu opozīciju. Tad arī vēlētājiem jeb tautai būtu vieglāk izdarīt spiedienu uz varu, lai tā kaut ko dara arī vispārības, ne tikai savā labā.
Paniku vēroja un pārdomās dalījās A.Graudiņš
