Vienā no rajona lielākajām graudaudzētāju saimniecībām «Mežacīruļos» pagājušo sestdien beidza kult ziemājus. Ar tiem bija apsēti 250 hektāri, birums – vidēji 5,2 tonnas no hektāra.
Vienā no rajona lielākajām graudaudzētāju saimniecībām «Mežacīruļos» pagājušo sestdien beidza kult ziemājus. Ar tiem bija apsēti 250 hektāri, birums – vidēji 5,2 tonnas no hektāra. Kvalitāte pagaidām neesot zināma, jo saimnieks Juris Cīrulis visu ražu pagaidām sabēris pats savā klētī.
Viņš vēl neesot izšķīries, kur labību realizēs, taču iespējas esot vairākas un visas savā ziņā pievilcīgas un zemniekiem izdevīgas.
«Mežacīruļu» saimnieks labprāt birumu pārdotu intervencē. Ja vien, protams, graudi atbildīs striktajām kvalitātes prasībām. Juris Cīrulis ar intervences mehānismu ir apmierināts, jo uzskata, ka tā stabilizē tirgu par labu zemniekam. Viņš komentē: «Bija arī šogad mēģinājumi to «nosist», bet zemkopības ministrs Atis Slakteris šajā ziņā malacis, kopā ar lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi stāvēja kā klints un noturēja intervences noteikumus. Tiem ir milzīga loma labības cenas uzturēšanā, nenolaižot to līdz dempinga līmenim. To galu galā ir spiesti atzīt arī pārstrādātāji, kuriem intervence nereti ir kā suņanagla pakaļā un kuri to visādi kritizēja. Taču galu galā arī viņiem intervence ļāvusi izdzīvot.»
Tā kā pagaidām «Mežacīruļos» izaudzētās labības kvalitātes rādītāji nav precīzi zināmi, iespējams, ka arī šoreiz Juris Cīrulis, tāpat kā beidzamos trīs gadus, tos pārdos privātām struktūrām, «mazajiem» malējiem. Lai gan ģeogrāfiski viņa saimniecībai vistuvāk atrodas «Dobeles dzirnavnieks», viņš ar šo uzņēmumu nav sadarbojies gadus piecus. Toreiz pieredze bijusi samērā rūgta, tāpēc arī sadarbību pārtraucis tāpat kā daudzi zemnieki, kas tolaik izjuta dažādas pārestības, tādu kā kundziskumu, nekorektu laboratorijas darbu.
Tomēr Juris Cīrulis apgalvo, ka «Dobeles dzirnavnieks» beidzamajā laikā krasi uzlabojis attieksmi pret zemniekiem, pilnveidojot sadarbības modeļus. Tiesa, daļā lauksaimnieku «sliktās atmiņas» inerces dēļ dzīvo joprojām. Viņu gan ar katru gadu kļūstot mazāk, jo labas ziņas izplatās ātri. Piemēram, zemnieki ļoti pozitīvi novērtē to, ka «Dobeles dzirnavniekā» sācis strādāt agronoms, kas konsultē zemniekus, palīdz viņiem ar praktiskiem padomiem.
Šajā sezonā priecē, ka uzlabojis darbu ne tikai «Dobeles dzirnavnieks», par kuru nu jau droši varot apgalvot, ka tas tiešām strādā Eiropas līmenī. Slikto jācenšas ātrāk aizmirst. Piemēram, bēdīgi slaveno firmu «Zelta kukulītis», «Daugavpils dzirnavnieku». Arī mazie uzņēmumi daudzus gadus dažādi nerrojuši zemniekus. Taču patlaban Jura Cīruļa skatījumā graudu tirgus Latvijā kļuvis nesalīdzināmi sakārtotāks. Tas viešot cerības, ka pamazām tiks sakārtotas arī citas lauksaimniecības nozares.
Pašlaik Juris Cīrulis Zemgales reģionā saskata vairākas labas graudu realizācijas iespējas. Pirmā ir jau minētā iespēja ražu ātri bez aizķeršanās nodot «Dobeles dzirnavniekam». Ir arī otra gandrīz līdzvērtīga iespēja: beidzamo pāris gadu laikā labības tirgū sevi nopietni pieteikušais zemnieku kooperatīvs «Latraps» Elejā. Juri Cīruli gandarī tas, ka šis uzņēmums ir pašu zemnieku izlolots un veidots, tātad spēj vislabāk aizstāvēt viņu intereses. Trešā ir arī Jura Cīruļa paša beidzamajos gados praktizētā iespēja sadarboties ar nelielajiem malējiem, kas kopumā veido ievērojamu labības tirgus segmentu. Visbeidzot, joprojām pastāv tāds «atavisms» kā uzpircēji jeb spekulanti, kas zemniekiem piedāvā par graudiem gan mazāku samaksu, taču norēķinās uzreiz, «uz ķepas», nemaksājot valstij pienākošos nodokļus.
Visam minētajam pāri kā «mici» vai «saulessargu» Juris Cīrulis redz valsts intervenci. Tās būtisks pluss esot augstās kvalitātes prasības, kas mudina zemniekus censties «nenolaist latiņu», pretī saņemot tiešām pieklājīgu un pat augstu samaksu par izaudzētajiem graudiem. Tā šogad zemnieki var izvēlēties vienu no šīm iespējām vai arī tās kombinēt atkarībā no katra ekonomiskās situācijas. Piemēram, ja graudi ir kvalitatīvi un zemnieks var gaidīt, tos var nodot intervencē par maksimālo samaksu. Savukārt, ja vajadzība spiež, dažam labam joprojām pieņemamāks var būt variants, ko piedāvā uzpircēji. Vispār, pateicoties graudu iepirkšanai intervencē, zemnieks beidzot sākot sajust, ka viņam aiz muguras atrodas ministrija, kuru nu jau varot saukt par savējo.
Šogad labības ražas ir augstas, auglīgs gads. Tas labi vai slikti? Ja apcirkņi pilni, par to, protams, ir prieks. Taču jārēķinās, ka tirgū var rasties pārprodukcija, tādēļ graudu iepirkuma cena var tikpat labi nevis augt, bet stāvēt uz vietas vai pat kristies. Tādēļ katram pašam jāprognozē.
Kā «Mežacīruļu» saimnieks vērtē situāciju kopumā?
«Paejot malā no ikdienas darbu steigas, pavērojot beidzamo gadu izmaiņas, uzskatu, ka graudu tirgus Latvijā ir būtiski sakārtots,» viņš atzīst.
Nobeigumā Juris Cīrulis piebilst:
«Ir jāaizmirst tas, kas reiz bijis slikts, jāmaina domāšana. Zemnieks jau vienmēr ir spējis būt gana apdomīgs, lai visu labību nebērtu vienā apcirknī. Jāmeklē labākie varianti. Un šogad tāda iespēja ir.»
