Vasara arvien atnāk ar iespēju būt pie dabas, atpūsties, diemžēl arī ar neparedzamām traģēdijām un zaudējumiem.
Vasara arvien atnāk ar iespēju būt pie dabas, atpūsties, diemžēl arī ar neparedzamām traģēdijām un zaudējumiem. Piemēram, kāpēc noslīkst labs peldētājs? Viena no iespējām – cilvēks sirgst ar epilepsiju un to nezina, tāpēc neprot sadzīvot ar slimību un notiek nelaime.
Latvijā katru gadu palielinās epilepsijas slimnieku skaits. Viens no iemesliem ir novēlota slimības diagnosticēšana. Uz katriem 1000 cilvēkiem ir apmēram trīs epilepsijas slimnieki, no tiem 26 procenti – bērni. Taču tie ir tikai diagnosticētie gadījumi. Cik daudz ir iedzīvotāju, kuriem šī slimība nav atklāta vai kuri no tās baidās un to slēpj? Kāpēc cilvēkam jābaidās pašam no sevis un citiem, atklājot, ka ir epilepsijas slimnieks? Iespējams, tāpēc, ka šīs kaites izpausmes ir ļoti nepatīkamas un ar to saistīts daudz mītu.
Epilepsijas lēkmju formas
Epilepsijas lēkmes var izpausties dažādi – gan ar samaņas zaudēšanu, gan bez tās. Visizplatītākās ir tā dēvētās lielās ģeneralizētās epilepsijas lēkmes, kad cilvēks zaudē samaņu, viņa elpošana palēninās, dažkārt pat apstājas. Seja kļūst zilgana, skatiens sastindzis. Šī fāze ilgst apmēram 30 sekunžu, pēc tam ķermenis sāk raustīties, izdalās siekalas, bieži notiek arī spontāna urinēšana un mēles sakošana. Kopumā lēkme ilgst vienu divas minūtes. Pamostoties slimnieks notikušo nespēj pilnībā atcerēties, jūtas noguris un vēlas pagulēt.
Tā dēvēto mazo lēkmju laikā cilvēkam saļogās ceļgali, viņš nespēj nostāvēt kājās, īslaicīgi zaudē samaņu. Skolas vecuma bērniem visbiežāk epilepsijas lēkmes izpaužas kā garīga prombūtne – bērns «atslēdzas». Tas ilgst tikai dažas sekundes. Dažkārt tas var notikt pat 20 – 30 reižu dienā. Bērns it kā aizsapņojas, reizēm viņam ir neparastas grimases, raustās rokas, ir nepareiza stāja. Arī pieaugušajiem epilepsijas lēkmes var izpausties kā apziņas aptumšošanās. Šo lēkmju laikā apziņa var pazust pat uz vairākām minūtēm. Slimniekam var būt arī automātiskas, neapzinātas kustības, ko pēc tam viņš pats neatceras. Lēkmju izpausmes formas un to intensitāte var būt ļoti dažāda, un slimības iestāšanos var arī nepamanīt.
Epilepsija ir ārstējama
Ļoti svarīgi ir epilepsiju sākt ārstēt savlaicīgi, jo tā pretēji mītam ir ārstējama. Taču katra pārciestā lēkme rada neatgriezeniskas sekas pacienta veselībai. Jo mazāk lēkmju pārciests, jo labāk – lēkmes laikā smadzenēm ir liela slodze un tādējādi tās tiek bojātas vai daļa pat aiziet bojā.
Prakse rāda, ka cilvēki īsti nepazīst epilepsijas lēkmes un laikus nemeklē palīdzību pie ārsta. Turklāt šai slimībai ir specifiska diagnostika, ar ko ne vienmēr tiek galā arī ģimenes ārsts. Tāpēc, lai pārliecinātos par savu veselību, ja radušās kādas aizdomas, nepieciešams doties arī pie neirologa. Diagnozi precizēt var specializētajā epilepsijas kabinetā. Tiesa, izmeklēšana, ja nav ģimenes ārsta nosūtījuma, ir dārga. Arī medikamenti ir dārgi, taču epilepsijas preparāti ir iekļauti bezmaksas zāļu sarakstā.
Kā palīdzēt slimniekam
Epilepsija var cilvēkus biedēt, taču jāatceras, kā tā ir slimība, ar kuru jāsadzīvo, kamēr tā nav izārstēta. Ļoti svarīga ir apkārtējo attieksme. No epilepsijas slimnieka nevajag baidīties – pēc lēkmes viņš turpina normālu dzīvi. Mūsu cilvēciskais pienākums ir palīdzēt viņa grūtajos brīžos. Kā to izdarīt? Pirmkārt, ieraugot slimnieka lēkmi, kas var sākties uz ielas, mājās, svinībās, darbavietā, transportlīdzeklī vai citur, nevajag krist panikā! Slimnieka kakls jāatbrīvo no cieša apģērba, lai viņš varētu viegli elpot; ja iespējams, cilvēks jāpagriež uz sāniem un kaut kas mīksts jāpaliek zem galvas; lai pasargātu viņu no ievainojumiem, vajadzētu pārliecināties, vai tuvumā nav bīstami priekšmeti; nevajag mēģināt kaut ko ievietot starp zobiem (kā to parasti neprasmīgi palīdzības sniedzēji mēģina darīt); nedrīkst celt slimnieku augšā un mēģināt ierobežot viņa kustības. Ja samaņa nav atgūta 15 minūšu laikā vai lēkmes atkārtojas, ir jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība.
Mēs dzīvojam vienā pilsētā, ciematā, un blakus mums ir dažādi cilvēki. Arī slimi. Tādi varam kļūt arī mēs paši. Tāpēc būsim uzmanīgi gan pret sevi, gan tiem, kas jau nokļuvuši slimības varā. Epilepsija ir pārvarama, taču par to vispirms jārūpējas katram pašam, meklējot palīdzību pie speciālistiem.
