Aizvadītajās brīvdienās Dobele ņirbēja no ļaužu pārpilnības. Amatierteātru svētki bija sākušies. Un pilsētnieki tiem bija gatavojušies: katrs pilsētas stūrītis tīrs, sakopts, apbūvēts vai apstādīts sagaidīja ciemiņus.
Aizvadītajās brīvdienās Dobele ņirbēja no ļaužu pārpilnības. Amatierteātru svētki bija sākušies. Un pilsētnieki tiem bija gatavojušies: katrs pilsētas stūrītis tīrs, sakopts, apbūvēts vai apstādīts sagaidīja ciemiņus. Tādas nu bija izjūtas, kad piektdienas vakarā iebraucām Dobeles centrā. Diskomfortu radīja tas, ka neatradu vietu, kur iemest ābola serdi un izdzerto limonādes pudeli – nebija atkritumu tvertnes. Laikam jau arī tādēļ sajūsma noplaka, kad ieraudzīju pilsētu piecos no rīta… Jā, iepriekšējā dienā jautrība bija situsi augstu vilni, visi jūsmīgi skatījās izrādi «Vella kalpi» ar lielgabalu un «karojošiem» aktieriem, bet no rīta tur tiešām izskatījās kā pēc kara. Taču deviņos Dobele, tīra un spodra, jau bija gatava jaunam svētku uznācienam.
Vēl kāds it kā sīkums lika saprast, ka Dobelē mīt atsaucīgi cilvēki. Kad, iemūžinot pilsētas jaukumus, fotoaparātam bija izsīkušas baterijas, devos tās meklēt uz pilsētas lielāko veikalu. Taču kopā ar pārdevēju secinājām, ka to nav, toties ir nopērkams bateriju lādētājs. Tas man nebija pa kabatai… Izmisums manās acīs laikam bija pārāk liels, jo pārdevējs laipni piedāvāja ar to pašu lādētāju, ko nevaru nopirkt, uzlādēt baterijas. Pēc pusotras stundas atkal biju darbspējīga. Vaicāju pārdevējam, cik jāmaksā. Viņš tikai atteica: «Nekas, un lai jums veicas!»
