Kaspars Dimiters. «Dzīvie uz salas». Viesturs Koziols. 2002.
Kaspars Dimiters. «Dzīvie uz salas». Viesturs Koziols. 2002.
Dumpinieks un brīvdomātājs K.Dimiters saka, ka īstenībā šis ir viņa otrais albums pēc «Krusta skolas». Starp šiem abiem esot vien vairākas mūzikas provokācijas un izlēcieni. Ja «Krusta skola» jau sen kļuvusi par tā saucamās Latvijas kristīgās mūzikas stūrakmeni, tad jāatzīst, ka arī šim darbam ir visas izredzes par tādu kļūt. Āķīgie bungu ritmi, suģestējošie elektriskās ģitāras solo, smeldzīgā mandolīna un snaiperīgi trāpīgā K.Dimitera dzeja veido vienu lapsenes dzēlienu vai suņa kodienu klausītāja sirdsapziņā atkarībā no tās dzīvīguma pakāpes.
Ne vēsts no apnicīgās kristīgās mūzikas klišejām – katra dziesma apliecina, ka Dieva radība spēj būt tikpat radoša kā tās Autors debesīs. Turklāt, ja vajag, tā var neiecietīgi sacelties pret visu ierasto un šai pasaulei piedienīgo.
Ir vērts klausīties albumu atkal un atkal, lai saprastu arvien jaunas K.Dimitera izmestās domu cilpas. Un noteikti ir vērts aiziet uz kādu no koncertiem, lai dzirdētu viņa jaunās grupas sniegumu visā pilnībā.
«Es rokas paceļu tā
kā divas atvadu kallas
mēs esam atdzisušie
tomēr vēl dzīvie uz salas.»
Dimiters, kā vienmēr, nemelo.
