Gada laikā noziegumus izdara aptuveni 3000 nepilngadīgo. Beidzamajos desmit gados nepilngadīgo likumpārkāpēju skaits audzis par 31%. Un tas ir ievērojams pieaugums.
Gada laikā noziegumus izdara aptuveni 3000 nepilngadīgo. Beidzamajos desmit gados nepilngadīgo likumpārkāpēju skaits audzis par 31%. Un tas ir ievērojams pieaugums. Vienīgais patīkamais secinājums ir tas, ka pēdējos gados nepilngadīgo likumpārkāpēju skaits nav palielinājies.
Vērtējot nepilngadīgo noziegumus, pirmajā vietā ir zādzības – ap 70%, tad laupīšanas – ap 6%, huligānisms – 5%. Katru piekto noziegumu izdara nepilngadīgie vecumā no 14 līdz 17 gadiem, līdz ar to var secināt, ka nepilngadīgo noziedzība kļūst gados jaunāka. Lielāko daļu noziegumu jaunieši pastrādā grupā, un daudzi pusaudži noziegumus veic atkārtoti.
Apcietinājums kā drošības līdzeklis nepilngadīgajiem tiek piemērots nepamatoti plaši. Šā gada aprīlī iepriekšējā apcietinājumā nenotiesātas personas statusā bija 62,2% no visiem nepilngadīgajiem, kas atrodas ieslodzījuma vietās. Likums gan paredz, ka izmeklēšana jāveic sešos mēnešos, taču tas notiek ārkārtīgi retos gadījumos. Seši mēneši paredzēti tiesu rīcībā, un arī šie termiņi netiek ievēroti. Ilgstoši atrodoties apcietinājumā, jaunietis laiku pavada pilnīgā bezdarbībā (ēd, guļ un pļāpā), nekādi izglītojoši pasākumi nav pieejami.
Ko vajadzētu darīt, lai nepilngadīgo noziegumu skaits mazinātos? Pašlaik pašvaldību uzdevumi darbā ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem ir likumpārkāpumu profilakse, administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildes uzraudzība un piespiedu darba kā soda veida organizēšana un izpilde. Diemžēl ne visās pašvaldībās šis darbs noris vienlīdz veiksmīgi. Lai gan paredzēts, ka katrā pašvaldībā jābūt speciālistiem, kas strādā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, tomēr daudzos pagastos tādu nav vispār, citviet ar viņiem nodarbojas pāris cilvēku. Daudzviet lielāko daļu uzdevumu veic pašvaldības policija un nepilngadīgo lietu inspektors. Šī situācija nav daudzsološa, bet tā ir saprotama finansu resursu un speciālistu trūkuma dēļ.
Pašlaik daudz tiek darīts, lai saīsinātu nepilngadīgo lietu izskatīšanas procesu un ieviestu alternatīvos sodus. Nepilngadīgajiem tiek piemēroti audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi kā alternatīva sodam un naudas sods vai piespiedu darbs kā alternatīva brīvības atņemšanai. Gan pašmāju, gan starptautisku speciālistu pieredze liecina, ka nepilngadīgie nav nobrieduši, līdz ar to cietumos viņi salūst, un ilgstoša atrašanās ieslodzījumā, īpaši iepriekšējā apcietinājumā, veicina viņu kļūšanu par recidīvistiem.
Pašvaldībām īpašu uzmanību vajadzētu veltīt darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Pašvaldības loma un sabiedrības līdzdalība noziedzības novēršanā paplašināsies, jo arvien vairāk rodas iniciatīvas, kas neparedz brīvības atņemšanu. Sociālās un pedagoģijas programmas integrētu riska jauniešus atpakaļ sabiedrībā. Ir vēl cits risinājums – jāveido speciālu institūciju tīkls nepilngadīgajiem, jo sociālā spriedze mūsu sabiedrībā saglabāsies: bezdarba līmenis nemazināsies, turpinās palielināties alkoholiķu un narkomānu skaits, un līdz ar to neizglītotie bērni ir riska grupa. Šie jaunieši jāiesaista dažādās aktivitātēs, kas viņus pilnveidotu un attālinātu no likumpārkāpumiem.
Speciālas programmas paredzētas sodu izcietušu personu integrēšanai sabiedrībā, jo pēc atbrīvošanas no nepilngadīgo audzināšanas iestādēm un sociālās korekcijas iestādēm nepilngadīgās personas atgriežas savas dzīvesvietas pašvaldībā. Šis darbs dažādās pašvaldībās noris dažādi, jo nav īstas skaidrības par noteikto funkciju veikšanu.
Alternatīvajiem sodiem ir jābūt, tikai jāizvērtē to piemērotība. Pieredze liecina, ka bieži vien jaunieši nosacītu sodu neuztver kā sodu, bet piespiedu darbu uzskata par traumējošu, jo ir kauns strādāt publiskā vietā. Diemžēl pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos naudas sods nav sods, jo pusaudžiem nav naudas, arī viņu vecākiem tās bieži nav, bet vecāku maksāta nauda nav sods viņu bērnam.
Kā ļoti lietderīgs audzinoša rakstura pasākums nepilngadīgajiem būtu viņu iesaistīšana dažādās audzināšanas, resocializācijas programmās. Jaunajā Kriminālprocesa likuma projektā paredzēts, ka atsevišķas nepilngadīgo lietas varēs izskatīt pašvaldības un arī piemērot sodu. Piemēram, pagasta padomes priekšsēdētājs izsauc nepilngadīgo, viņa vecākus, arī tos, kam nodarīts pāri, un pārrunā likumpārkāpumu un turpmāko rīcību. Jābūt arī speciālām skolām vai iestādēm, uz kurām šie jaunieši tiktu nosūtīti mācīties, strādāt un iegūt, tā teikt, pilnīgi citu identitāti. Viņus vajag skolot, viņiem jādod darbs, viņi jāapmāca sociālām aktivitātēm: piešūt pogu, gatavot ēdienu, pelnīt naudu, prasmei to tērēt, spējai sevi pasniegt darba tirgū pēc soda izciešanas. Ja šos jauniešus nemācīs, ja ar viņiem nestrādās, tad tā būs tikai un vienīgi necilvēciska attieksme. Mums Latvijā nav ilgstošas nopietnas pieredzes darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, bet tāda ir daudzviet ārzemēs, un mums tā jācenšas izmantot.
Krimināllikums paredz bargus sodus nepilngadīgajiem, un tie īpaši neatšķiras no sodiem pieaugušajiem. Izvērtējot jaunos likumu projektus vai grozījumus, varētu šķist, ka juristi domā, kā atbrīvot nepilngadīgo likumpārkāpēju no soda. Tā nebūt nav. Par likumpārkāpumu sods ir jāsaņem. Bet tam ir jābūt audzinošam, nevis degradējošam. Arī sabiedrībai jāmācās būt līdzcietīgai, tolerantai, jo bieži vien nepilngadīgais nav vainīgs, ka kļuvis par noziedznieku. Bet sabiedrība savas vienaldzības dēļ un necenšoties viņiem palīdzēt bieži padara šādus jauniešus par izstumtajiem.
