Rīt mājturība! iesaucos es, skatīdamās rītdienas stundu sarakstā.
Rīt mājturība! iesaucos es, skatīdamās rītdienas stundu sarakstā. Man tik ļoti nepatīk mājturība, ka es labāk ņemtu divas (bet ne vairāk) bioloģijas. Rīt mums vajadzēs šūt priekšautu. Līdzi vajadzēs ņemt audumu, diegu un… Skatīdamās apkārt, meklēju kaut ko. Ko īsti? Ātri skrienu pie mammas uz virtuvi, kur viņa pašlaik cep pildītās pankūkas: Mamm, kur ir mans adatu spilventiņš?
Nezinu, nav jau mans! vienaldzīgi izdveš mamma, ceļot no pannas kārtējo pankūku.
Savā istabā pieskrienu pie atvilktnes un ilgi pa to rakājos, līdz, neko neatradusi, iekrītu gultā. Dusmās sakožu zobus, pa maniem sārtajiem vaigiem sāk krist lielas asaras. Pēkšņi asaras beidz ritēt, uz brīdi pārstāju brēkt un tad izdzirdu sīkus, smalkus, bērnišķīgus vaidus. Izslaucījusi acis, izkāpju no gultas. Klusi, uz pirkstu galiņiem, virzos uz to pusi, no kuras balstiņa nāk. Izbolītām acīm skatos uz adatu spilventiņu, kas rāpjas ārā no mantu kastes.
Tad viņš pagriežas un izmisis iesaucas: Ko stāvi? Neredzi, ka man vajag palīdzību?
Es kā apstulbusi stāvu un skatos uz mazo adataini.
Ko lūri? Adatu spilventiņu neesi redzējusi? viņš brēc.
Beidzot es attopos. Pieeju viņam tuvāk un lēnām pieskaros. Paceļu viņu, un, noliekot to uz rakstāmgalda, man pirkstā ieduras liela lāpāmā adata, kas iesprausta pašā spilventiņa viducī. Redzot asinis tekam no mana pirksta, adatainis pienāk tuvāk un ar savu maigo mēlīti nolaiza to. Asinis pārstāj tecēt. Es pateicos mazajam adatu spilventiņam, taču šoreiz esmu gudrāka. Paņemu spilventiņu pie apakšas un ieceļu gultā. Tad arī pati ierāpjos tur un dusmīgi saku: Nu stāsti!
Ko stāstīt? vaicā adatainis, it kā nesapratis manu jautājumu.
Stāsti, kā tu nokļuvi mantu kastē! Es viņā tik sen neesmu ielūkojusies.
Adatainis nedaudz pagaida un čukst:
Pats ielīdu. Man apnika sarunāties ar lielīgajām diegu spolēm. Viņas tik stāsta un stāsta, ka esot dzimušas ārzemēs, bet es tepat, tevis šūts.
Un tikai tad es pamanu mazā adataiņa acīs asaras. Viņš te sēž un stāsta savu stāstu, bet ap sirdi viņam ir skumji, tādēļ es izdomāju viņu pārsteigt.
Nākamajā dienā uz skolu aizgāju ātri. Mājturības stundu, kā par brīnumu, nevarēju sagaidīt. Stundā skolotājai kaut ko noslēpumaini pačukstēju ausī, un viņa apmierināti pamāja. Visas meitenes stundā cītīgi strādāja un skatījās, ko es daru.
Kad atnācu mājās, no somas izņēmu adatu spilventiņu un teicu:
Es tev sagatavoju pārsteigumu. Aiztaisi acis! Kad teikšu «Var», tad skaties!
Es klusām izņēmu kaut ko no somas un saucu:
Var!
Adatu spilventiņš izbrīnā un reizē arī sajūsmā iepleta gan acis, gan muti. Viņam blakus stāvēja maza, glīta adatu spilventiņa.
Nu kā? es jautāju.
Adatainis bija pārsteigts. Beidzot attapies tas izdvesa:
Kā viņu sauc?
Jautā viņai pašai!
Kā tevi sauc? adatainis jautāja adatu spilventiņai.
Monika. Un tevi?
Mani Roberts, jautri atbildēja adatainis.
Tā viņi dzīvoja laimīgi. Dažreiz es viņiem uzšuvu arī mazus bērniņus puikas un meitenes. Viņi mani bieži apciemoja, un, ja man vajadzēja kaut ko šūt, adataiņu kuplā ģimenīte man nekad neatteica.
Līva Siliņa Salgales pamatskolas 7. klasē
