Kas ir skaistums? Netverams, neaptaustāms, bet redzams un baudāms… Var nopirkt jaku mīļākajā krāsā, var iegādāties mašīnu, par kuru esi sapņojies visu mūžu, un priecāties par iegūto lietu skaistumu.
Kas ir skaistums? Netverams, neaptaustāms, bet redzams un baudāms… Var nopirkt jaku mīļākajā krāsā, var iegādāties mašīnu, par kuru esi sapņojies visu mūžu, un priecāties par iegūto lietu skaistumu. Tomēr atrast vēlēšanos un laiku, lai zemē iesētu sēklu un pats radītu daiļas lietas, kas priecē gan dārznieka, gan apkārtējo sirdis, – tas ir kas īpašs!
Ziedu audzēšana kā sirdslieta aizrāvusi gandrīz vai visu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas nodaļas kolektīvu, taču brīdī, kad «Ziņas» ieradās ciemos, uz sarunu izdevās pierunāt četras puķu mīļotājas: Laimu Indāri, Antoniju Sidorenkovu, Danu Voseli un Laimu Panteli.
«Mēs ar to esam saslimušas,» smaidot teic Antonija, kas, pēc kolēģes Laimas Indāres nostāstiem, esot šo kaiti pielipinājusi arī pārējām. «Nav jau mums nekādi paraugdārzi, taču skaistumu mīlam,» teic Laima. Viņai puķu audzēšanas mīlestība nāk no bērnības, kad kopā ar tanti stādīts, aprūpēts ne mazums dārza skaistuļu. Arī pārējām kolēģēm šīs aizraušanās sākums ir senā vēsturē. Laimai Pantelei tas nācis no vīra mātes, kas bijusi kaislīga dārzkope. «Reizēm, kad viss brīvais laiks pavadīts dārziņā, meita saka, ka manī izpaužas arhaiskas tieksmes,» viņa stāsta. Laimu īpaši iedvesmo un uzlādē pirmie pavasara ziediņi: «Tieši tad, kad viss mostas, man patīk vērot, kā asniņus izdzen sniegpulkstenītes, krokusi. Tas saviļņo.» Pašreiz viņa nodarbojas ar kādu jaunu eksperimentu. «Ierakām dārza vidū vannu un iestādījām tajā ūdensrozi. Baidījāmies, ka nekas neiznāks, taču nu jau izveidojušies divi pumpuriņi,» priecīgi teic aģentūras darbiniece.
Nevienai no kundzēm nav īpašas dārzkopes izglītības, un arī kursi netiek apmeklēti, taču, kā stāsta Dana: «Vienu gadu iestāda, neizaug, skatās, kas par vainu.» No kļūdām mācās un ne tikai. «Tiek lasīta literatūra. Tagad jau tā ir pieejama un nopērkama vairumā,» viņas saka. Arī mantotās gudrībiņas ne reizi vien ir noderējušas, turklāt kolēģes dāsni dalās pieredzē. Apmaiņa notiek ne tikai ar zināšanām, bet arī ar stādiņiem un sēklām. «Man ir tāds stādiņš, vai mēs nevarētu apmainīties ar kādu no taviem? Tad nu staigājam ar maisiņiem kā tādas tirgus sievas,» smejoties stāsta puķu mīļotājas.
«Uz tirgu nemaz nevaram iet. Tur tik daudz puķu, ko gribas nopirkt. Tad nu vīri uzliek naudas limitu, taču vēlāk, kad jau iestādīts un uzziedējis, paši priecājas – cik skaisti!» stāsta Antonija.
«Ziedi izdaiļo sirdi. No agra pavasara līdz vēlam rudenim dārziņš zied tik skaisti, ka pat uz darbu negribas iet. Un īpaši no rītiem, kad rožu ziedos ir rasa, – nopriecāties vien nevar,» tā viņa.
Laimai Pantelei ziedu audzēšana ir kā relaksācija. «Visu dienu darbā ar cilvēkiem, daudzi ir satraukti, nervozi – tā tomēr ir naudas lieta –, bet, vakarā ieejot dārziņā, viss stress izgaist,» viņa dalās izjūtās. Turklāt Antonijai un Laimai Indārei ziedi ir kā draugi. «Varbūt tas ir smieklīgi, bet mēs ar tiem runājam,» teic viņas. «Ar puķēm vajag apieties ar mīlestību un uzmanību, citādi nekas neiznāks.»
Dana vairāk iecienījusi eksotiskās puķes. Viņai pieder privātā māja, un savu dārzu viņa cenšas izveidot kā žurnālos. Paraugi tiek meklēti gan mūsmāju, gan ārzemju izdevumos. Pašreiz Dana cītīgi strādā pie akmeņdārza izveides.
Par to, vai pilsētā ir pietiekami daudz skaistuma, ziedu, kolēģu viedokļi dalījās. «Pēdējā laikā tam tiek pievērsts aizvien vairāk uzmanības un apkārtne kļūst patīkamāka,» teic Laima Indāre. Taču Dana tā nedomā: «Jelgavā pavisam nedaudzās vietās var redzēt tiešām sakoptu teritoriju, viena no tādām ir pie uzņēmuma «Silva»,» stāsta viņa. «Taču tādas vietas kā Uzvaras parks, kas ir piemērots atpūtai, ir vandaļu izpostītas.» Kā sakārtotas un izdaiļotas pilsētas paraugu viņa min Ventspili.
