Ja gaisā pamet ķieģeli, tas noteikti nokrīt. Varam priecāties, ja tas netrāpa kādam tieši pa galvu. Tāds ir gravitācijas likums. Arī viens no Mērfija likumiem brīdina: «Ja kaut kas slikts var notikt, tas notiek».
Ja gaisā pamet ķieģeli, tas noteikti nokrīt. Varam priecāties, ja tas netrāpa kādam tieši pa galvu. Tāds ir gravitācijas likums. Arī viens no Mērfija likumiem brīdina: «Ja kaut kas slikts var notikt, tas notiek.»
Beidzamajā laikā pasauli satricina cita par citu vērienīgāka, nežēlīgāka un neiedomājamāka aviokatastrofa. Cits pēc cita tiek pārspēti «melnie» rekordi. Ja nerunājam par cilvēku apzinātiem noziegumiem (terorismu), – kas varēja iedomāties, piemēram, ka Šveices dispečers tik liktenīgi sajauks divas lidmašīnas un komandas, ka pasažieru laineris un kravas lidmašīna daudzu kilometru augstumā debesīs saskriesies kā pa vienām sliedēm pretī braucoši vilcieni? Vai, teiksim, supermoderna kaujas lidmašīna ietrieksies skatītāju tūkstošu pūlī, kā tas nesen tika piedzīvots Ļvovā…
Pagājušajā ziemā Krievijas gaisa karaspēka iznīcinātājs nogāzās netālu no Latvijas robežas Pleskavas apgabalā. Sakritības pēc lidmašīna bija pacēlusies no tā paša lidlauka, kurā man reiz nācās dienēt. Toreiz pusotra gada laikā no izlūkeskadriļas 11 kaujas lidmašīnām avarēja četras. Bojā gāja trīs piloti. Par to nerakstīja avīzēs, šī drausmīgā proporcija tika slēpta no sabiedrības, tā pat tika uzskatīta par «pieņemamu normu» tā laika bruņotajos spēkos: dažu gadu «krita» mazliet mazāk, citugad – nedaudz vairāk lidmašīnu. Iemesli bija dažādi: gan tehniskas kļūmes, gan traģiski pārpratumi, gan politiski apsvērumi (atcerēsimies amerikāņu pasažieru lainera tīšu notriekšanu Tālajos Austrumos).
Katra katastrofa gan kara, gan civilajā aviācijā vienmēr tiek ļoti rūpīgi analizēta, lai no līdzīgas izvairītos nākotnē. Tomēr to cēloņu daudzveidība ir fantastiska. Grūti atrast pat pāris pilnīgi identisku traģēdiju, lai gan tās vienmēr izraisa galvenokārt trīs faktori: tehniskas kļūmes (to skaitā tā sauktais «metāla nogurums»), personāla psiholoģiskā pārslodze un vienkārši nolaidība. Šie faktori var pārklāties dažādās attiecībās.
Otrā pasaules kara laikā krievu lidotājiem pirms pacelšanās izsniedza simts gramus šņabja – «drosmei». Jau pieminētajā aviācijas eskadriļā Pleskavas apgabalā kāds ļoti augstas klases pilots (starp citu, Jurija Gagarina sola- biedrs aviācijas skolā) pirms katra izlidojuma izdzēra pusi pudeles šņabja. Ja bija paredzēts pacelties stratosfērā, viņš iztukšoja visu pusstopu. «Es baidos, katru reizi baidos, kāpdams tajā nolādētajā prīmusā,» viņš vaļsirdīgi atzinās. Viņš apzinājās, ka pastāvīgi riskē – ar savu un svešām dzīvībām (tieši tāpēc izaicinādams likteni vēl vairāk). Aviācijā ar to jārēķinās kā nevienā citā jomā.
Gadiem ritot, tehnika kļūst arvien komplicētāka. Katra lidojuma sagatavošanā un norisē tiek iesaistīts arvien vairāk cilvēku, sākot ar konstruktoriem, dispečeriem un aviomehāniķiem, beidzot ar lidlauka dienesta darbiniekiem un stjuartiem. Vēl ir meteorologi un lidojumu organizatori (aviācijas firmas, militārās struktūras, šovu rīkotāji). Saskaņot visu sinhronu rīcību ir ļoti komplicēti (varbūt šā iemesla dēļ kādreiz, padomju laikos, bija populāra frāze: tur, kur sākas aviācija, beidzas kārtība). Katrs lidojums ir kā ķēde ar neskaitāmiem posmiem.
Izgudrojis visgraciozāko un fantastiskāko tehnikas brīnumu – lidmašīnu, cilvēks ir apzināti metis izaicinājumu varenākajam dabas spēkam – gravitācijai. Katra lidaparāta pacelšanās ir cīņas pieteikums tai. Šai cīņā nevar būt neizšķirts rezultāts, vienmēr kāds ņem virsroku. Brīžiem cilvēks izrādās vai nu vājāks, vai nesagatavotāks. Vājumu prognozēt ir gandrīz neiespējami, toties ir iespējams daudz labāk katram lidojumam sagatavoties tehniski un organizatoriski. Vai arī – izšķirties par nelidošanu vispār. Ļvovas gadījums pierāda, cik būtībā noziedzīgi ir kara tehnikas demonstrējumus pārvērst par masu šovu (atcerēsimies Mērfija likumu). Šī traģēdija, kas prasīja milzīgu skaitu upuru un sakropļotu cilvēku, mudina piesardzīgāk vērtēt tehnikas šovu rīkošanu vispār jebkur pasaulē.
Paldies Dievam, Latvijai līdz šim gājušas secen nopietnas aviokatastrofas. Taču diemžēl arī mums ir traģiska šovu pieredze (Talsos 1997. gadā, šovasar Rojā, vairākkārt – autosacīkšu trasēs). Arī šādi šovi ir kā ķēdes. Posmu skaits tajās nav tik liels kā aviācijā, tādēļ arī potenciāla to pārtrūkšana ir mazāk iespējama, un tomēr – ir.
…Kaut gan «nāves aritmētikā» viss ir nosacīti arī pie mums: tikuši sveikā bez masveida upuriem «koncentrētā veidā», šā gada pirmajā pusē uz Latvijas ceļiem vien gājuši bojā 216 cilvēki, liela daļa – dzēruma dēļ. Ja tā turpināsies, gada laikā var «savākties» pilns aerobuss. Vai valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju tas nav pārmēru daudz?
Taču tāda nu reiz ir cilvēka daba – sagādāt sev nepatikšanas uz līdzenas vietas. Attīstoties civilizācijai, jutekļi un instinkti nereti ņem pārsvaru pār saprātu, cilvēks otro pakļauj pirmajiem, meklēdams arvien jaunus un izsmalcinātākus veidus, kā kutināt nervus sev un citiem, kā balansēt uz dzīvības un nāves robežas, pastāvīgi izaicinot risku. No tehnikas progresa nekur nedēsies, lai gan par to reizēm ļoti dārgi jāmaksā – ar cilvēku dzīvībām. Taču var un vajadzētu mēģināt riska pakāpi samazināt līdz minimumam.
