Par kanoniskā «grunge» hegemonijas šķietamību Sietlā ikviens itin labi varēja pārliecināties jau deviņdesmito gadu sākumā.
Par kanoniskā «grunge» hegemonijas šķietamību Sietlā ikviens itin labi varēja pārliecināties jau deviņdesmito gadu sākumā. Ne tikai no līdzjūtībām, ko savas pilsētas subkultūrā uzplaukušā «punk» varianta piekritēji mēdza veltīt mūzikas industrijas urravu ēnā atstātajiem džeza un citiem no iepriekšminētā ne mazāk atšķirīgiem, bet nebūt ne mazāk oriģināliem un tālās Ziemeļrietumu pilsētas mūzikas skatuves kopainai ne mazāk svarīgiem strāvojumiem.
Vienotības nebija arī ierakstu kompāniju «saulītē celtās» «jaunās dusmīgās» mūzikas nometnē. Amerikāņi mīl tiešu valodu un skaidrību visās lietās. Neklasificēti nevarēja palikt arī «Pearl Jam» adresētie Kurta Kobeina «uzbraucieni» «stila neizpratnē». Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara – kur nu vēl kāds, kurš kapā līdzi draud paņemt veselu mūzikas laikmetu. Lāga zēnam Kurtam taisnība izrādījās vienā lietā – tajā, ka aiz «Pearl Jam» atšķirīgās skaņas slēpās tikpat jauna domāšana. «Nirvanas» neapstrādātā tīrradņa griezīgo akordu vietā «post grunge» niansētākā skanējuma pusvārdos un pustoņos izdziedātais ikdienas prozaiskais tiešums.
1999. gada pavasarī pirmo koncertu skolā kādā Rīgas priekšpilsētā sniedza grupa ar iepriekšējā vakarā izdomātu nosaukumu. Par to kļuva kāda četrotnes drauga un fana iesauka. Drošības pēc (lai pārējie, kam tādi uzvārdi un iesaukas, neko nevarētu iebilst) salikuši punktus starp burtiem, viņi pievienojās visai kuplajam Latvijas «post grunge» sekotāju pulkam ar visu tā vēstījumam piemītošo stila priekšteču izteiksmes raupjumu.
Viss, kas kopš tā laika ar grupu noticis, ritmģitārista un dziedātāja Ģirta Strumpmaņa vārdiem, bijis uz labu: divreiz piedzīvotā sastāva maiņa (2000. gadā kolektīvu atstāj bundzinieks, kura džeziskais piesitiens ar «S.I.L.S» stilu izrādījās grūti samērojams, un nu jau pāris mēnešu grupa koncertē arī ar jaunu basģitāristu) un stila piederības jēdziena «staipīšana» pa savam tikpat lielā mērā, kādā «katra dziesma ir kas īpašs un, ja atšķiras no pārējām, tikai liecina par to, ka maināmies.»
***
NOSAKUKUMS
S.I.L.S.
DZIMŠANAS GADS
1999.
STILS
«post grunge»
SASTĀVS
Ronalds Seleckis – soloģitāra;
Ģirts Strumpmanis – ritma ģitāra, balss;
Māris Ozoliņš – bungas;
Kaspars Lastovskis – basģitāra.
