Kādu nieka ceļa sprīdi no Grobiņas tu nejauši apjūc, jo pēkšņi šķiet, ka esi iemaldījies Holandē vai vismaz Vācijā.
Kādu nieka ceļa sprīdi no Grobiņas tu nejauši apjūc, jo pēkšņi šķiet, ka esi iemaldījies Holandē vai vismaz Vācijā. Tik neparasta ir sajūta, ainavā ieraugot ne vairs vienu vai pāris, bet veselu birzīti mastu, kuru galus vainago ģeneratora spārni. Pašlaik pretī debesīm vēja gaidās sniedzas jau deviņi trejroči, desmitais tiek montēts.
Pirms nepilniem diviem gadiem «Ziņas» rakstīja par tolaik apsveramo iespēju uzbūvēt vairākus vējģeneratorus jūras stāvajā senkrastā Liepājas rajona Medzes pagastā. Vai nu laiks izdarījis savas korekcijas, vai arī ar medzeniekiem bija grūtāk vienoties, taču Latvijā lielākais alternatīvās enerģijas ieguves objekts tiek būvēts Grobiņas pagastā.
Kā skan sena tautas gudrība (un ko apstiprina arī mūsdienu tikumi) – runas ir garas, darbs ir īss. Tas ir, visvairāk laika prasīja biznesmeņu, tautsaimnieku un politiķu strīdiņi par savstarpējo izdevīgumu. Kad nu tie atrisināti vai vismaz daļa iesaistīto personu samierinājušās ar panāktajiem kompromisiem, darbi šķiras raiti vien. 14. februārī sākti SIA «Vēja parks» vēja ģeneratoru būvdarbi. Būvuzņēmējs – SIA «Cēsu būvnieks». Šīs organizācijas vīru ziņā ir «nulles cikls», pamatu izbūve. Uz monolītiem betona gredzeniem tiek slieti viegla, taču izturīga metāla «grodi», veidojot 78 metrus augstus torņus jeb mastus, kuros montē vēja rotoru ar ģeneratoru. Mastu galos rotori izskatās tik graciozi un gaisīgi kā spāres spārni, lai gan katrs «vējdzirnu» spārns ir vairāk nekā 20 metru garš. Visa būve kopumā – līdz «propellera» galiem – sniedzas par simts metriem tuvāk debesīm nekā mūsu deguni. Tādā augstumā vējam pavisam cita elpa.
Mastus un rotorus montē Vācijas firmas «Enercon» un Latvijas «LEC» speciālisti. Viņiem palīdz Somijā ražoto superceltņu «Pekkaniska» operatori no firmas «Riga Crane Service». Celtņa operators Gvido Vasiļevskis, par spīti savai jaunībai, jau apguvis vairāku dažādas jaudas ceļamkrānu vadīšanu, piemēram, piedalīdamies simtmetrīgo antenu mastu būvē «Latvijas mobilā telefona» vajadzībām aptuveni 300 Latvijas vietās, turklāt 50 mastu viņš uzcēlis patstāvīgi. Darbs Vēja parkā viņam ir gan patīkama dažādība, gan iespēja gūt jaunu pieredzi sarežģītu un «vārīgu» konstrukciju pacelšanā lielā augstumā.
Pirmo vēja ģeneratoru sākts montēt pavisam nesen – 8. jūlijā. Torņu konstrukcijas pa jūru atgādā no Zviedrijas, ģeneratorus – no Vācijas. Visi montāžas darbi, ieskaitot «propellerus», notiek uz vietas, tieši uz sagatavotajiem pamatiem. Tagad deviņi torņi jau pilnībā gatavi, piecus no tiem var «palaist» kaut jebkuru brīdi. Tos iedarbināt paredzēts pakāpeniski, pa grupām.
Pavisam iecerēts uzbūvēt 33 vēja ģeneratorus, katra jauda ir 0,6 megavati. 22 torņi atradīsies Rīgas – Liepājas šosejas labajā, 11 masti – kreisajā pusē. Tos savā starpā un ar elektrosprieguma apakštaciju savieno pazemes kabeļi un šķembām klāti ceļi. Lai gan to galvenais uzdevums ir tikai īslaicīgi nodrošināt smagās tehnikas (ceļamkrānu, treileru) piekļuvi katram mastam, ceļi uzbūvēti pamatīgi un ilgai kalpošanai.
«Ziņas» interesēja, kā uz tik vērienīga objekta «ienākšanu» reaģē vietējā pašvaldība un, galvenais, zemnieki, kuru īpašumos ģeneratori tiek būvēti.
Kā jau minēts, sākotnēji tika paredzēts Vēja parku būvēt Medzē. Taču Grobiņas pagasta iedzīvotāji un pašvaldības vadītāji bijuši «atvērtāki» un elastīgāki, viņi ļoti drīz spēja izsvērt, ka no investīcijām tiks vairāk labuma nekā ļaunuma, tāpēc arī tika noslēgti līgumi starp SIA «Vēja parks», Grobiņas pagasta Padomi un 12 zemniekiem, kuru īpašumos bija paredzēts veikt būvdarbus.
Zemnieku saimniecības «Apogi» īpašnieks Visvaldis Kukuks uz jautājumu, vai viņam jaunais strāvas ražotājs nenodarīs pāri, zemnieciski viltīgi pasmaida un atbild: «Kurš tad mūsdienās atteiktos no tik izdevīgām investīcijām?»
SIA «Vēja parks» un vietējās pašvaldības līgums paredz 10 000 latu ieskaitīšanu pagasta budžetā katru gadu. Līgums noslēgts pagaidām uz pieciem gadiem (būtu līgts ilgākam laikam, taču vēl nav skaidrs administratīvi teritoriālās reformas rezultāts, līdz ar to teorētiski iespējamas dažādas juridiskas fineses). Tāda nauda no gaisa nekrīt, par to var, piemēram, visu gadu nodrošināt ar transportu visus skolēnus, un vēl paliks pāri. Šos līdzekļus pagasts drīkst izmantot pēc deputātu ieskatiem.
Savukārt ar zemniekiem līgums noslēgts pat uz 30 gadiem. Protams, dažs labs no viņiem ir sajūsmā par garantētiem papildu ienākumiem trīs gadu desmitus uz priekšu. Pat, neņemot vērā Vēja parka viltību, kas slēpjas apstāklī, ka zemes cenas, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, krasi celsies. Visvaldis Kukuks sākumā negribēja izpaust summu, kāda zemniekiem pielīgta par katra «vēja masta» aizņemto platību. Viņš vien minēja: lai no tik maza zemes pleķa zemnieks spētu dabūt tādu naudu, būtu vajadzīgs vai nu naftas pumpītis, vai jāaudzē zelta rozes. Vēlāk izrādījās, ka nemaz tik prātam neaptverama piesolītā nomas maksa nav – ap 240 latu (ieskaitot nodokļus) par katru torni. Tomēr, ja kāda zemnieka īpašumu robežās vieta izvēlēta, teiksim, pieciem torņiem, kopējā summa kļūst pat visai pievilcīga. Zemnieki ir apmierināti, jo ar Vēja parka izveidi viņi var būt pārliecināti vismaz par to, ka obligātos nodokļus par saviem īpašumiem spēs nomaksāt.
Turklāt «kā no gaisa» citkārt nepiebraucamās vietās būs labu labie ceļi. Arī par to aizņemtajām platībām zemes īpašnieki saņem kompensāciju. Atlīdzība paredzēta vēl par to, ka saimnieku teritorijā tiek raktas tranšejas kabeļiem. Turklāt zemnieki pārliecinājušies, ka celtnieki darbus veic ļoti rūpīgi, saudzējot apkārtni un vajadzības gadījumā atjaunojot melioratīvās sistēmas.
Kāda sirmgalve uz jautājumu, vai viņa nebīstas no vējgriežu radītā trokšņa, atsaka, ka «nešvīkstēšot jau tik dikti». Apkārtējiem iedzīvotājiem esot skaidrots, cik liela tā «trobele» varētu būt, viņi pat aicināti braukt «paklausīties» vēja ģeneratoru «dziesmas» Vācijā vai Holandē, taču kaut kas «pačibējis». Toties viņnedēļ visi interesenti tika aicināti pie viena no torņiem, kas īpaši šim nolūkam «iedarbināts». Augstu gaisā rimti griezdamies, rotora spārni tikko dzirdami švīkstējuši, nekādā ziņā nepārsniedzot striktajos normatīvos paredzēto 10 decibelu skaļuma robežu (tramvajs Rīgas ielās aizskrien, aiz sevis «atstājot» 100 decibelu). Turklāt rotoru masti jau nav būvēti blakus māju skurstenim un pat ne tuvu pagalmam, jo ievēroti visi Eiropas normatīvi. Starp citu, pirmais izmēģinājums pierādījis celtnieku un montētāju darba augsto kvalitāti: trokšņa līmenis izrādījies pat krietni mazāks par pieļaujamo un paredzēto.
Pieminētajai sirmgalvei gan mazliet raizes dara kas cits: iedzīvotāji ir brīdināti, ka, Vēja parkam sākot tā pa īstam strādāt, iespējami «traucējumi televizorā». Tas nu gan viņai nepatiktu, jo tumšajos vakaros labprāt vadot laiku pie ekrāna. Tomēr večiņas bažām neesot pamata, jo Vēja parka saimnieki ne tikai solījuši, bet arī līgumā ierakstījuši, ka gadījumā, ja radīsies traucējumi televīzijas signālu uztveršanā, pilnīgi visās mājās tikšot ievilkta kabeļtelevīzija.
Būvdarbus Vēja parkā paredzēts pabeigt līdz šā gada 31. oktobrim. Tad vēja dzirnas sāks malt elektrību un īpašnieku kabatās bērt dubultlatus – tas ir, samaksu, ko mūsu dāsnā valsts apņēmusies veikt par piegādāto elektroenerģiju pēc dubulta tarifa. Cik tas izdevīgi valstij un cik daudz no savas apņemšanās tā agri vai vēlu pārvels uz mūsu, Latvijas iedzīvotāju, pleciem – tas jau ir cits stāsts, un to rakstīs laiks. Šodien šis projekts ir izdevīgs vismaz divām pusēm: tā autoriem un Grobiņas pagasta iedzīvotājiem, kas piedzīvojuši «taustāmas» investīcijas.
