Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Lielupē iebrauca pirmā jelgavnieka stūrētā motorlaiva. Tas bija sākums ūdens motosporta attīstībai mūsu pilsētā.
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Lielupē iebrauca pirmā jelgavnieka stūrētā motorlaiva. Tas bija sākums ūdens motosporta attīstībai mūsu pilsētā. Viss ritēja ļoti cerīgi: šajā jomā darbojās vairāk nekā četri klubi un pāris individuālo braucēju. Taču tagad tikai «Paisuma» biedri velk pasmago un dārgo vezumu. To pamest neļauj sirdī ieaudies «laivinieku» gars, kas, spītējot grūtībām, liek sasparoties, traukties un uzvarēt. Viens no ūdens motosporta pārstāvjiem ir deviņpadsmit gadu vecais Ivars Degainis.
Viņš, pateicoties tēvam un trenerim vienā personā Arnim Degainim, spējis savā kontā ieskaitīt vairākas otrās un trešās vietas, divus Latvijas čempionāta pirmo vietu kausus un 2001. gadā Baltijas čempionātā arī ir stāvējis uz augstākā pjedestāla.
Šīs vasaras sezona jaunajam sportistam gan nav padevusies īpaši veiksmīga. Ivars to sāka ar otro un trešo vietu. Motors esot «iegāzis». «Tehnika paliek tehnika. Kurā brīdī tā salūzīs, ir grūti paredzēt,» teic Arnis, kas ar ūdens motosportu nodarbojies divdesmit piecus gadus. Arī skola junioram šogad aizņēmusi vairāk laika nekā parasti, jo bija jākārto eksāmeni, pēc kuriem viņš veiksmīgi ir ieguvis autoatslēdznieka diplomu. Zināšanas palīdz puisim pašam tikt galā ar sīkajām ķibelēm laivas sirdī – motorā. «Divi gadi pagāja bez raizēm, šogad bija, kā bija,» vērtē tēvs. Turklāt pēdējās sacensībās – Latvijas čempionāta ceturtajā posmā – Ivars nevarēja piedalīties, jo, lecot ūdenī, traumēja galvu un sasita muguru.
Starp (ūdens) mašīnām, motoriem… un maciņiem
Mūsu valstī ūdens motosportā laivas pārsvarā joprojām darbojas ar Padomju Savienībā ražotiem motoriem. Arī Ivara spēkratu uz priekšu dzen viens no tādiem – VIHRJ–30. To viņš pats ir izjaucis, labojis un atkal licis kopā neskaitāmas reizes. Taču palēnām Latvijā ienāk arī rietumu valstīs ražotie, kas ir daudz labāki, spēcīgāki, tādēļ nereti Ivaram nākas atkāpties to priekšā. Šādi motori maksā paprāvu summu, kādu «parastajiem mirstīgajiem» nav viegli dabūt. Tomēr piloti, kuriem paveicies un ar naudas maku viss ir vairāk nekā kārtībā, sacensībās startē ar formulām. Un, ja ar to brauc pieredzējis un profesionāls sportists, laiva starp Krievijas ražojumiem skaitās neuzvarama. Gribētāju nodarboties ar ūdens motosportu ir daudz, taču vairumu attur līdzekļi. Lai iegādātos vienu no lētākajiem laivas motoriem, jāšķiras no apmēram trīs tūkstošiem dolāru. «Pabraukt ar tādu jau var, taču nav perspektīvas,» spriež nu jau bijušais pilots Arnis, kas šogad stafeti nodevis dēlam. «Nolēmu, ka šajā sezonā vairs nestartēšu, pietiekami izbraukātas gan Latvijas, gan Krievijas upes.» Vai nav grūti atteikties no tā, kas darīts visu mūžu? «Nav viegli pamest, uz upi velk caur un cauri,» atzīstas Arnis. Iespējas diemžēl ir ierobežotas, un finansiālu iemeslu dēļ ar šo sporta veidu vairs nevar atļauties nodarboties. Agrāk bijusi iespēja kaut kādu naudiņu dabūt no sponsoriem, taču tagad gandrīz visa summa tiek vilkta no pašu kabatas. Ivars daļu līdzekļu laivas remontam un citām sporta vajadzībām nopelna, remontējot automašīnas.
Kluba «Paisums» bāze atrodas aiz Jelgavas pils, lai gan, kā teic Arnis: «Nekas no tās bāzes vairs nav palicis pāri, vien vecs šķūnis no seniem laikiem, un nav līdzekļu, lai uzbūvētu jaunu.» Laivu gan esot kur nolikt, taču, ja vajag ko remontēt, jāved vien uz mājām. Dome zemi klubam ir iedalījusi, tikai celt uz tās neko nedrīkst, jo nav privātīpašums. «Bet gribas, lai visiem biedriem ir kopīga vieta, īsta bāze…» tā treneris.
Laivai – valdnieks, sev – sargs
Ūdens motosports ir viens no bīstamākajiem sporta veidiem. Vienīgie pilota drošības līdzekļi ir ķivere un sprādzes, ar kurām «laivinieks» tiek piesprādzēts pie spēkrata, lai, uzņemot ātrumu, «neizlidotu» ārā. Pārējais ir paša braucēja ziņā – kā viņš jūt laivu, kā vajadzības gadījumā pārvietojas pa to, kā valda pār stūri. Liela nozīme ir arī laika apstākļiem. Vislabāk ir braukt, ja pa ūdens virsmu «staigā» mazi vilnīši un jūtama neliela brīzīte. Arī mierīgs laiks nav smādējams, tikai tad mazinās azarts, jo nav šķēršļu. Taču, ja laivai pretī nāk balti viļņi, labāk stūrēt malā.
Tiklīdz braucamrīks apgāzies, visgrūtākais, kā stāsta Arnis, ir saglabāt vēsu prātu, jo dažu sekunžu laikā jāpaspēj atsprādzēties un tikt virs ūdens. Ja iestājies šoks vai pat bezsamaņa, sekas var būt letālas. Tādos gadījumos visas cerības tiek liktas uz glābējiem. Ivaram gan pagaidām vēl nav gadījies apgāzties (trīs reizes piesitam pie koka), bet tēvs gan to ir izbaudījis vairākkārt, viņam pat iznācis «izlidot» pagriezienos. Taču neveiksmes nespēs apturēt īstu, azartisku un attiecīgās devās dullu sportistu.
Atnācu, pamēģināju, iepatikās
Ivars Degainis laivu stūrēt sāka jau tad, kad viņam palika vienpadsmit gadu, lai gan noteikumos minimālais pieļaujamais vecums ir divpadsmit. Taču jaunā sportista tēvs nosprieda, ka puisis ir gana prasmīgs, lai startētu. Ivars sāka S – 250 laivu klasē, bet tagad jau mēģina stūrēt S – 550 jaudas spēkratu. Par to, cik veiksmīgi puisim izdodas novaldīt šo braucamo, pagaidām pāragri spriest, jo tā izmēģināta tikai vienu reizi – Jelgavas svētkos. Vai tā ir veiksme vai iedzimta māka, bet arī šajā reizē pirmie kaķēni Ivaram nebija jāslīcina, jo viņš bija trešais – par spīti tam, ka iepriekš ar šo laivu bija svešinieks. Tēvs toreiz stāvējis malā un, nedaudz satraucies, gaidījis, kas nu būs: «Manai laivai jau cits ātrums, cits braukšanas stils.» Bet nebija slikti! Lai gan jaunais sportists, runājot par iegūtajām otrajām un trešajām vietām, nedaudz rauc pieri: ir pierasts «pļaut pa pirmajām». Tomēr, ja esi uzrāpies kalnā, kādreiz pienāks brīdis, kad vajadzēs laisties lejā, lai vēlāk atkal virzītos uz augšu.
Tā kā ūdens motosports ir individuāls sporta veids, treniņi, ja ir piemēroti laika apstākļi, notiek jebkurā brīvākā brīdī. «No šķūņa ārā, un ūdenī iekšā,» teic Ivars. Treniņā tiek pārbaudīta ne tikai pilota prasme, bet arī laivas tehniskā kārtība: vai motors aizvien darbojas, kā pienākas. «Reizēm gan upes vidū tas noslāpst,» stāsta Ivars. «Tad jāairējas līdz bāzei vai jāgaida, kamēr kāds atbrauks pakaļ.»
Lai brauktu, nepietiek vien ar teicamu laivu un pieredzi, nepieciešama arī laba fiziskā forma. To abi Degaiņi uzturēt dodas uz trenažieru zāli. Vaļas brīžos Ivars kopā ar draugiem brauc ar ūdensslēpēm. Ar ūdens motosportu iespējams nodarboties ne tikai vasarā, sezona ilgst no maija līdz septembrim, taču tas ir siltākais gada laiks. Arī tādēļ Ivars ir priecīgs, ka izvēlējies šo sporta veidu, jo, braucot ar laivu, kas viņam ir vairāk nekā vaļasprieks, iespējams lietderīgi pavadīt laiku atpūšoties.
«Ivars brauc labi, šur tur jau kļūdiņas gadās,» ar trenera aci Arnis vērtē sacensību situācijas. «Reizēm sataisa baigos «cundurus,» par dēla viltīgajiem pārkāpumiem sacensībās labsirdīgi pasmaida tēvs, jo pats labi zina, kāda tā «spēlīte». Viņaprāt, dēls šajā jomā varētu tikt tālu, taču viss atkarīgs no naudas: «Ja būs līdzekļi, viņš noteikti turpinās, jo vēlme ir, un tas ir galvenais. Ja pats negribēs, nekas nenotiks,» teic Arnis. Noņemdamies ar automašīnām, Ivars gan esot izteicis domu pāriet uz autosportu, bet, kā brīdina tēvs, «šis ir dārgs, taču tas vēl dārgāks».
