Divas nedēļas Tērvetē darbojās bērnu vides izglītības nometne «Zaļā skola», kurā atpūtās, «zaļi» dzīvoja un arī mācījās 32 vietējie bērni vecumā no sešiem līdz 12 gadiem.
Divas nedēļas Tērvetē darbojās bērnu vides izglītības nometne «Zaļā skola», kurā atpūtās, «zaļi» dzīvoja un arī mācījās 32 vietējie bērni vecumā no sešiem līdz 12 gadiem. Šādu iespēju radīja sabiedriskās organizācijas «Tērvetes attīstības fonds» (TAF) aktīvisti, īstenojot projektu, kuram tika iegūts Latvijas Vides aizsardzības fonda finansējums. Bērnu vērtējums par aizvadīto laiku ir viennozīmīgs: «Šī bija pati superīgākā nometne!»
Ideja «brieda» gadus divus. Sen pagātnē palikušas pionieru nometnes, taču bērniem joprojām vasarās ir brīvlaiks, kad gribas gan pavaļoties, gan pabūt ar vienaudžiem, jo kopā ir jautrāk un interesantāk. Savukārt vecāku vēlme ir, lai bērni nebūtu atstāti savā vaļā, kamēr pieaugušie darbā, lai viņi būtu pieskatīti, paēdināti un vēl kaut ko varētu iemācīties. Tāda bija TAF dalībnieku (kuru vidū, protams, lielākā daļa ir arī vecāki) vēlme, kad ideja par nometni jau bija ieguvusi apveidus un vajadzēja sākt domāt par tās organizēšanu.
Lai atrisinātu finansiālo pusi, TAF nolēma piedalīties Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) projektu konkursā. Līdz šim jau bija uzkrāta vērā ņemama pieredze vairākos projektos, kuru rezultātā gūts finansējums Tērvetes Informācijas centra iekārtošanai, «zaļo gidu» mācīšanai, Putnu takas ierīkošanai un citam.
Gatavojot projekta pieteikumu LVAF, konkrētāki kļuva arī iecerētās nometnes meti, līdz pamazām miglainā iecere no vēlmju līmeņa pārtapa grodā koncepcijā un mērķu definīcijā.
Tērvetnieki ir gandarīti par tūristu pieplūdumu vienā no skaistākajām Latvijas vietām, taču viņus satrauc bērnu un jauniešu nevērīgā attieksme pret vidi. Paradoksāli, bet vietējie bērni nereti par Tērveti, tās apkārtni, pagātni un unikālo dabu zina mazāk nekā no tālienes atbraukušie, jo daudzi no viņiem kopš mazotnes nav mācīti to novērtēt un cienīt.
Tērvetē un apkārtnē ir daudz bērnu, un TAF biedri uzskatīja, ka viņi pēc iespējas agrāk mācāmi dzīvot atvērtām acīm: viņiem jāzina, kas un kādēļ dabā aizsargājams, kādi dzīvnieki un putni tur mīt.
Tērvetē ir vēl kāda liela bagātība – gaiši cilvēki: skolotāji, dabas pētnieki, vēsturnieki. Viņi apveltīti gan ar lielām darba spējām, gan izdomu, reizēm tikai jādod impulss izdomai atraisīties. Pieaicinot līdzdarboties nometnē, šāda iespēja tika rasta. Darbmācības skolotāja Lilita Bogdane un vizuālās mākslas skolotāja Sandra Pelše, jaunie mūzikas pedagogi Roberts Ošiņš un Ieva Šteinberga, Tērvetes visu trīs muzeju vadītāji Rasma Rapa, Aija Štosa un Normunds Jērums, gide Inese Namniece, ornitoloģe Zigrīda Jansone un, protams, projekta vadītāja un ieceres «motoriņš» Inese Bula «ienira» nometnes darba organizēšanā, katru nedēļas dienu aizpildot ar interesantām nodarbībām, pārgājieniem, konkursiem un atrakcijām.
Viņi palīdzēja mazuļiem veidot piederības izjūtu savai dzīves vietai, sniedza zināšanas un veidoja izpratni par vidi, ieaudzināja atbildību par savu apkārtni, kā arī palīdzēja bērniem izkopt un pilnveidot radošās spējas. Nometnē nebija divu vienādu dienu, katrai bija atšķirīgs saturs: bija Ūdens diena, Pļavas diena, Puķu un Kukaiņu diena, kā arī citas. Bērni ik vakaru atgriezās mājās noguruši, bet iespaidu pilni un nepacietīgi nākamā rīta gaidās. Viņi sastapās ar milzi Lutausi, kurš, arī «slims» būdams, sargāja meža darbinieku šķūni. Bērni lepojās, ka iemācījušies strādāt ar slīmestu, ka uzzinājuši, kādi putni un kukaiņi mīt Tērvetē, cik melns ir manteļskurstenis grāmatniecības muzejā «Ķipi», kā dzimtā vieta izskatās no putna lidojuma…
Īpaši tika gaidīta nometnes noslēguma diena, jo tad pie bērniem viesojās Vides aizsardzības kluba aktīviste Ieva Akurātere. Visi kopā dziedāja, dejoja un mazliet baidījās no pēkšņi ciemos atnākušās īstās Tērvetes mežu raganas.
Tostarp bērnu vecāki, Tērvetes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edvīns Upītis, Annas Brigaderes pamatskolas direktore Dace Reinika, Sociālās aprūpes centra direktore Daina Roze, sanatorijas direktors Miķelis Gediņš, «Zaļās skolas» iniciatore un vadītāja Inese Bula un pārējie TAF biedri sprieda, ka īstenotais projekts, kaut gan izdevies lieliski, gluži negaidīti radījis jaunas rūpes: jau tagad jāsāk domāt par līdzīgu nometņu organizēšanu nākamajos gados. Ka tās ir vajadzīgas un svētīgas, ir skaidrs. Nav skaidrs – kā rast finansējumu (vai būtu jāparedz vecāku līdzmaksājums)? Vai nometnei jāpāraug pagasta robežas, aicinot bērnus no visas Latvijas? Vai arī nākamā nometne būtu rīkojama «zaļa» vai citādi «iekrāsota»?… Pēkšņi jautājumu bija saradies tik daudz, ka pieaugušie pat samulsa, jo, izrādās, panākumi izvirzījuši jaunus pienākumus.
Tostarp bērni kopā ar Ievu Akurāteri tēloja ainu no «Pelēkā akmens stāstiem»: «Kas ir labāk – būt krāsainam un pasauli redzēt pelēku vai būt pelēkam un pasauli redzēt krāsainu? » balsī prātoja Akmens, noraudzīdamies aizvirpuļojošajā taurenī.
Un, protams, noslēguma pasākuma un visas nometnes epilogu jau sen, sen – gandrīz pirms simts gadiem – Sprīdītim bija priekšā pateikusi Lienīte: «Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas! Aiznes mani uz Laimīgo zemi!»
«… aiznes mani – uz Tērveti,» improvizēja 32 mazi, nu jau pavisam «zaļi» tapuši bērneļi.
