«Bites ir jāizjūt. Pieejot pie stropa, jau pēc skaņas dzirdu, ja kaut kas nav kārtībā,» stāsta Ilga Briģe, biškope ar 31 gada stāžu. Viņa vēl joprojām ir sastopama savā piemājas dravā un dzīvi bez bitēm nevar iedomāties.
«Bites ir jāizjūt. Pieejot pie stropa, jau pēc skaņas dzirdu, ja kaut kas nav kārtībā,» stāsta Ilga Briģe, biškope ar 31 gada stāžu. Viņa vēl joprojām ir sastopama savā piemājas dravā un dzīvi bez bitēm nevar iedomāties.
Viss Ilgas kundzes mūžs ir pagājis saistībā ar bitēm, un pat mājām ir ar šo nozari saistīts nosaukums – «Medulāji». Viņas raduraksti meklējami Jelgavas rajona Garozas pagastā, no kurienes ģimene pārcēlusies uz Zaļeniekiem. «Pirmais strops man bija septiņu gadu vecumā. Vēl kā šodien atminu, ka Lieldienās radi no Garozas ar zirgu uz salmu maisiem atveda vienu stropu ar bitēm un vēl viens tukšs bija līdzi,» atceras biškope.
Bite arī dravniekam dzeļ
Sākumā ar bitēm nodarbojās Ilgas kundzes māte Paulīne Freimane. Tolaik Zaļeniekos bijusi arī biškopības biedrība. Kā apieties ar bitēm, ierādījis bitenieks no tuvējām Zeltiņu mājām, bet turpmākās zināšanas apgūtas tikai pašmācības ceļā un dažādos kursos, semināros Vecaucē un citur.
1940. gadā Medulājos bijušas ap desmit saimes, no kurām septiņas krievi kara laikā izpostījuši. Atlikušās glabātas uz klētsaugšas un istabaugšas, dažas gan peles izēdušas, bet trīs saimes tomēr izdzīvojušas.
Pēc kara, jukām un izsūtīšanām, kas ģimeni neskāra, jo viņas ar mammu bijušas divas vien un 1948. gadā Ilga apprecējusies ar kalpa puisi (kas vēlāk gan izrādījies saimniekdēls), nāca kolhozu laiki. «1950. gadā toreizējais kolhoza «Padomju Latvijas 10 gadi» priekšsēdētājs Valters mani uzsēdināja uz velosipēda un teica: «Brauc uz Spurģu mājām, tur tev būs 27 saimes, un strādā! Tā sākās mans darba mūžs, un citu darbu sev nevaru iedomāties,» stāsta Ilga Briģe. Tā par biškopi nostrādāts 31 gads un nopelnīta 58 latu pensija. Arī tagad, esot pelnītā atpūtā, bez bitēm viņa nevarot iztikt, tāpēc pie mājas ir drava ar 40 stropiem. «Kas tā par māju bez bitēm?» Ilgas kundze vaicā un piebilst, ka biškopība viņai esot asinīs.
Galvenais, viņasprāt, ir nebaidīties no bitēm, interesēties par visu jauno, kas rakstīts biškopības literatūrā, un lai cilvēkam nebūtu alerģija pret bišu dzēlieniem. Jā, tieši dzēlieniem, nevis kodumiem, jo kost varot tikai suns, bet bite – dzeļ! Un neesot taisnība, ka biteniekam tās nedzeļ. Dzeļ, un kā vēl! «Man bites ir dzēlušas ļoti daudz, nevaru ne saskaitīt. Bet pret dzēlumiem labāku zāļu par 100 gramiem šņabja nav,» pārliecināta pieredzējusī biškope.
Kad mazo kolhoziņu pievienoja Zaļenieku kolhozam, Ilgas pārziņā jau bija 140 saimju, drava atradās piecās vietās, un galvenais transportlīdzeklis bija velosipēds, pēc tam – zirgs. Kad ķēvei piedzimis kumeļš, biškopei iedots cits, vēl neiejāts zirgs. Bet, kad ņemts medus, klāt sēdējusi kolhoza revīzijas komisija.
Bišu strops – liels kolhozs
«Bite, tāpat kā govs, zirgs vai cits dzīvnieks, jūt, ka cilvēks ir nervozs, jo viņa kustības kļuvušas ātrākas. Jau dienu iepriekš bites mana, ka tuvojas lietus,» Ilga stāsta par saviem vērojumiem dravā. Bites neciešot nekādas smaržas, un cilvēkam pie tām jāiet sagatavotam, iepriekš noskaņotam, sakoptam, piemēram, kā uz teātri. Protams, nevar būt ne runas par alkohola lietošanu, jo bite labāk pacietīs sūdu smaku, bet šņabja aromātu – nekad. Tām nepatīk tumšās drēbēs ģērbušies cilvēki, tāpēc dravnieka tērpam jābūt gaišam.
Bišu strops arī esot viens liels kolhozs, kurā katram savs uzdevums. Bišu māte ir stropa saimniece, darba bites baro bišu kāpurus jeb cirmeņus, tīra stropus un lido pēc ienesuma. Bites mūžs ir tikai sešas nedēļas, un tā mirst galvenokārt lidojot. Savukārt trani ir liekēži, kas vajadzīgi tikai pavasarī, kad bites gatavojas spietot. Vienai bišu mātei tās mūžā pietiekot ar vienu diviem traniem, un tagad, augustā, bites no tiem jau ir atbrīvojušās, izgrūžot no stropa.
Slavenais Vinnija Pūka teiciens «Ar bitēm nekad neko nevar zināt» atbilst patiesībai, jo reiz bites līdz nāvei sadzēlušas kazas un zirgu, kas gadījušies bišu ceļā no dravas uz ganībām. Dzelonis bijis pie dzeloņa, jo viena bite jūt otras izdalīto indes smaržu, sīcošo «kaujas saucienu» un dodas palīgā. Sevišķi neizturīgi pret bišu dzēlieniem ir zirgi, govis ir izturīgākas. Arī sadzeltam lopiņam zāles ir vienas – pusstops!
Čigāniskais viršu laiks
Skaistākās atmiņas biškopei saistītas ar braukšanu uz viršiem Olaines purvos, tur, kur tagad rūpnīcas un dzīvojamās mājas saceltas. Divdesmit gadu jūlija beigās, augusta sākumā – viršu ziedēšanas laikā – bišu stropi tika vesti uz purviem, bet septembra sākumā atpakaļ. «Tas bija tāds čigānisks mēnesis, kad akaču bagātajā purvā tālu prom no civilizācijas vienuviet sabraukuši bitenieki no «Nākotnes», Elejas un citurienes. Vakaros visi sanācām kopā, pasmēlām rāvas ūdeni, izkāsām caur marli, uzvārījām…» atceras sirmā biškope. No viršiem iegūst īpatnēju, biezu, želejveidīgu medu. Pirmie sāk ziedēt sila jeb sausie virši, pēc tam zied purva jeb slapjie virši, un viss purvs nozied divu trīs dienu laikā.
Ar dzīvošanu purvā saistīti arī daži komiski atgadījumi. Kā zināms, bites jāpārvadā naktī, bet, tā kā gatavošanās braukšanai uz viršiem ir nervozs process, kādu gadu kolhoznieki nolēmuši, ka bites vedīs septiņos no rīta. Sakrāvuši stropus un saliekamo bišu māju un braukuši. Tad biteniece pamanījusi, ka stropiem pa stūriem tek ārā medus, jo šūnas sakritušās. Nu bites jālaiž ārā. Kolhoza priekšsēdētājs ņēmis vienu bišu mājas plati un gājis pa priekšu, bet pārējie vīri ar saviem nesamajiem sekojuši. Taču bites kļuvušas niknas un metušās vīriem virsū. Tā kā bijis pēckara laiks un dzīvojuši trūcīgi, drēbes vietām bijušas cauras, bet bites, kā par spīti, dzēlušas tieši plikumos un līdušas biksēs. «Es tikai kliedzu, lai velk tās nost!» smejas Ilga. Tas bijis varens skats, kad vīri cits par citu ātrāk skrējuši iekšā viršos un, gaidīdami vakaru, palikuši tur visu dienu!
Latvijas medus ir vislabākais
Šogad liepas ātri noziedēja, bija lietains, tāpēc labākais medus ienesums bija līdz Jāņiem. Arī dravniekiem ir ražas laiks, un pašlaik vēl turpinās medus atņemšana. Tad drava tiks sagatavota ziemai un apkarotas slimības. Ar tām arī esot visādi. Varoatoze savulaik Latvijā ievesta no Maskavas, un biškopji ar to cīnās vēl joprojām. Interesanti dravniecei savulaik vēl deficīta laikos gājis ar franču cukuru, kas bijis ļoti balts un fasēts skaistos maisos. Bites dabūjušas tādu caureju, ka kopš tā laika medus vācēju piebarošanai Ilga lietojot tikai Jelgavas Cukurfabrikā ražoto cukuru. «Ne visiem bites padodas, un ne katrs var kļūt par biškopi. Bites esmu devusi ne vienam vien, bet daudziem tās ir iznīkušas. Katrs darbs prasa mīlestību,» atzīst pieredzējusī biškope. Viņai ir žēl, ka mūsdienu jauniešiem biškopība nešķiet interesanta, lai gan daži skolnieki ir bijuši. Ilga Briģe spriež, ka tagad, lai nopelnītu iztiku ģimenei, jātur vismaz 100 saimju un jāražo ne tikai medus, bet arī peru pieniņš, ziedputekšņi un citi blakusprodukti. Bites arī jāved ganībās uz viršiem, avenēm, bišu amoliņu un rapsi.
Tāda tīra liepziedu vai āboliņa medus nemaz neesot, ir jaukto ziedu medus un rapša medus, ja bites pieved tiem klāt. Tāpēc tirgū labāk pirkt nevis šķidru, bet kristalizējušos medu pēc iespējas tumšākā krāsā. Medu var arī karsēt, bet temperatūrā, kas nav augstāka par 60 grādiem, un uz lēnas uguns ūdens peldē, jo pārkarsētam medum zūd fermenti un tas vairs nebiezē.
«Mēs esam ziemeļnieku tauta, sirgstam ar ziemeļnieku slimībām, un arī mūsu bites ir ziemeļnieces, tāpēc ēdīsim savu Latvijas bišu medu, jo tas mūsu organismam ir vispiemērotākais!» aicina biškope Ilga.
Arī dravniekiem pašlaik ir ražas laiks, jo vēl turpinās medus atņemšana. «Liepas šogad ātri noziedēja, bija lietains, tāpēc labākais medus ienesums bija līdz Jāņiem,» uzskata biškope Ilga Briģe.
