Ja Latvijas neatkarīgās mūzikas spilgtākā pārstāvja Dambja (Raimonda Lagimova) vectēvs pasaulē nebūtu nācis Līvbērzes pagasta Panku mājās, iespējams, viņš būtu kļuvis par ginekologu vai izpletņlēcēju rotas komandieri.
Ja Latvijas neatkarīgās mūzikas spilgtākā pārstāvja Dambja (Raimonda Lagimova) vectēvs pasaulē nebūtu nācis Līvbērzes pagasta Panku mājās, iespējams, viņš būtu kļuvis par ginekologu vai izpletņlēcēju rotas komandieri. Taču likteņa lēmums bija viennozīmīgs, un nu jau piecpadsmito gadu Dambis ir galvenais grupas «Inokentijs Mārpls» balsts.
Ir cilvēki, kas piedzimst laimes krekliņā. Vai tu gadījumā nepiedzimi ar ģitāru rokās?
Tas, ka sāku nodarboties ar mūziku, ir pilnīgi dabiski, jo tēvs savulaik spēlēja klavieres orķestrī, bet vēlāk nodarbojās ar ierakstiem. Turklāt tēva brālēns ir komponists Aleksandrs Kublinskis. Visapkārt man vienmēr skanējusi mūzika. Kad man bija kādi četrpadsmit gadi, tramvajā iepazinos ar Nilu Īli, kurš tolaik darbojās Andra Černova grupā «Tilts». Andris man parādīja pirmos ģitāras akordus, tā pamazām sāku. Toreiz man tas bija vairāk kā protests pret pastāvošo kārtību.
Ar laiku protests ieguva organizētas aprises, un tu nodibināji pirmo grupu…
Pirmā grupa bija «Aklā zarna», kurā spēlēju kopā ar Māri Švernu, kurš tagad ir galvenais grupā «Baložu pilni pagalmi», ar Nilu Īli. Pēc kāda laika mums piebiedrojās perkusionists un ģitārists Didzis Erra. Nospēlējām tikai divus koncertus – vienu «poligrāfiķos», otru – Rīgas 7. vidusskolā, kur bijām sarunājuši mēģinājumu telpu. Publikas sanāca pilna zāle, un visi bija ekstāzē. Tiesa, skolas direktore mūs nesaprata un pēc koncerta teica, lai tur vairs nerādoties. Drīz pienāca laiks doties armijā. Nils, vecākās māsas pierunāts, aizgāja, Māris palika mājās ģimenes apstākļu dēļ, bet mēs ar Didzi izvēlējāmies trakomāju.
Kā radās «Inokentijs Mārpls»?
1987. gada sākumā no grupas kodola bijām palikuši mēs ar Didzi. Mainījās noskaņas, un nonācām pie domas par jaunu nosaukumu. Braucot vilcienā uz koncertu, sēdējām, vāvuļojām visādas muļķības, un man paspruka šis vārds – Inokentijs Mārpls. Didzis uzreiz teica – jā, tā arī sauksimies. Pēc koncerta viņš kādam intervētājam sastāstīja, ka Inokentijs Mārpls ir viduslaiku vijolnieks un mēs spēlējam pēc viņa motīviem. No šā izteiciena ir radies plaša mēroga pasākums. Viens krievu cilvēks pat ir sarakstījis stāstus par Inokentiju Mārplu, viņa tēvu, māti un tā tālāk, vārdu sakot, var jau izdot grāmatu. Viņš internetā ievietoja paziņojumu – vai komponisti nevēlas sacerēt Inokentija Mārpla autentisko mūziku? Šim aicinājumam atsaukušies nopietnās mūzikas komponisti no dažādām pasaules malām, pat Japānas, un viņš grib to visu izdot diskā.
Esi pazīstams arī kā mūziķu apvienības «Tornis» aktīvs dalībnieks.
«Torni» deviņdesmito gadu sākumā izveidoja vairākas neatkarīgās grupas, lai propagandētu savu mūziku. Mēģinājumu telpa bija vecā ūdenstornī, no tā arī radās nosaukums. Tā vairāk ir sabiedriska organizācija, un, gadiem ritot, daudzi vairs nav tik aktīvi kā sākumā, jo vairāk laika jāvelta ģimenei, bērniem, darbam. Taču «Tornis» vēl aizvien izdod mūziku, plaši pazīstama ir alternatīvo grupu izlase «Odekolons», mums ir sava mēģinājumu telpa, jaunie izdod «Torņa Laiku». Vēl es klubā «Depo» katru trešdienu rīkoju pasākumus, kuros spēlē alternatīvās grupas.
Kas tu esi – nihilists, anarhists vai revolucionārs?
Situācijas mainās. Ja ir problēmas ar varas struktūrām, esmu anarhists, pēc apstākļiem un sajūtām kādā brīdī varu būt arī komunists, citā – nacionālists. Savā būtībā visvairāk cenšos sekot kristīgām vērtībām – nekrāpt, neslepkavot, nezagt. Esmu vērotājs reālists, turklāt «zaļi» noskaņots.
Kāda ir tava attieksme pret to, ka tevi sauc par leģendu vai kulta personu?
Sākumā mulsināja, taču vēlāk sapratu, ka tas ir tikai žurnālistu izdomājums. Katrai paaudzei ir savi «kulta mūziķi». Man tādi ir, piemēram, Ingus Baušķenieks, Hardijs Lediņš vai Raitis Černovs. Es sevi uzskatu nevis par ģitāristu un dziedātāju, bet gan vairāk kā citu iedvesmotāju, kas parāda, ka var darīt arī tā, pamudināt uz dažādām darbībām.
Kā vērtē Latvijas mūzikā notiekošo?
Esmu piekritējs tam, ka «letiņiem uz letiņiem» jādzied latviski. Patīk jaunie censoņi no «PND», klausos «Baložu pilnus pagalmus», laba enerģētika ir «Depo». Ja noturēsies, viņi kļūs par patiešām labu grupu. Visu cieņu arī «Holy Lamb», kas savā žanrā ir ļoti labi. Taču, klausoties lielāko daļu šlāgergrupu, reizēm nodomāju, kā tādas piedauzības cilvēki var dabūt no sevis ārā – bieži vien tekstos ir stipri piezemētas, pat zemiskas lietas, piemēram, atklāta alkohola propaganda. Tomēr jebkurā mūzikas žanrā svarīgākais ir nevis forma, bet gan saturs un tas, ar kādu attieksmi tu spēlē.
Vai tev neliekas, ka jau sen esi nopelnījis Trīs Zvaigžņu ordeni?
Dažreiz liekas, ka esmu jau daudz ko izdarījis savā mūzikas laukā. Taču mirt vēl netaisos, vismaz kādus 30 gadus padarbošos, un tad jau manīs. Galvenais man nav apbalvojumi, bet gan tas, lai cilvēki, kuri klausās «Inokentija Mārpla» mūziku, novērtē to, ko es daru.
***
NOSAKUKUMS
INOKENTIJS MĀRPLS
DZIMŠANAS GADS
1985.
STILS
«hardcore» ar psihodēliskā roka, «new wave» un hārdroka elementiem
SASTĀVS
Dambis – ģitāra, balss; Renarts Braufmanis – basģitāra; Māris Čistovs – bungas.
