Šo gandrīz neticamo makšķernieku stāstu pastāstīja Cenu pagasta Stēgu saimnieks Viktors Černuho.
Šo gandrīz neticamo makšķernieku stāstu pastāstīja Cenu pagasta Stēgu saimnieks
Viktors Černuho.
«Tā kā manas mājas atrodas pašā Misas krastā, uz turieni noķert kādu zivi aizeju visai bieži. Bet tāds brīnums kā torīt man gadījās pirmo reizi. Tas notika pagājušā gada pašā augusta sākumā. Tā kā mājas solis jau bija paveikts un sestdienas rīts ap astoņiem likās pārāk labs, lai sēdētu mājās, nolēmu paņemt spiningu un aiziet līdz upei – varbūt kaut kas ķersies.
Kā jau vidējas rocības zemniekam man nav pietiekami daudz līdzekļu, lai izdotu naudu par «glauniem» makšķerrīkiem. Jau gadus desmit izmantoju bijušajā Savienībā ražotu 2,2 metrus garu spiningu, spole – visiem makšķerniekiem labi pazīstamā bezinerces «Ņeva», aukla – parastā monofilā 0,30 milimetru «Cormoran», kas arī nav nekas dižs. Vienīgi Somijā ražoto rotējošo vizuli ar trijžuburu āķi biju nesen pircis tepat Jelgavā.
Tā nu esmu upes krastā. Ap astoņiem no rīta saule spīd, putni kaut ko «pļāpā» savā nodabā. Vienvārdsakot, burvīgi. Krasta augstums tajā vietā ir aptuveni pusotrs metrs, ūdens virsma brīva no ūdensaugiem. Pirmo iemetienu izdaru ap divdesmit metru tālu. Lēnām tinu auklu. Pēc brīža jūtu, ka ir – auklas galā kāds izrāda pretestību, ne lielu, bet jūtamu. Velku ārā, bet zivs ņem un palaiž āķi vaļā. Liela jau nebija – kāds kilograms varētu būt. Ietinu auklu un jūtu, ka vizuli paņem vēlreiz un gandrīz uzreiz palaiž vaļā. Tā tas turpinās vēl pāris reižu, līdz esmu ietinis visu auklu. Dusmas jau – nepieķērās. Otrreiz iemetu burtiski metrus piecus sev priekšā – vietā, kur līdaku redzēju. Jūtu, ka mana «paziņa» vizuli paķer otrreiz. Mēģinu piecirst, bet vietas nav daudz. Laikam tikai aiz lūpas nedaudz aizķeru – krasts augsts, un, ceļot laukā, mana līdaka ņem un iekrīt atpakaļ upē tikai kādu metru no manis. Tad nu gan vizuli ielaižu turpat sev priekšā. Nedaudz pakustinu – kā ziemā, žibulējot asarus. Kampiens varens! Nevajadzēja pat piecirst, jo vizuli ar visu pliko āķi līdaka pakampa pilnībā. Tā bija mana paziņa – tā pati, kas pirms brīža ar vizuli tikai spēlējās. Tik muļķīgu līdaku vēl nebiju redzējis. Stāstot šo notikumu, vēl joprojām nāk smiekli.»
Tāds bija šis vienkāršais, bet, ceru, interesantais stāstiņš. Ja jums arī ir kas interesants atgadījies makšķerējot, neturiet «sveci zem pūra»!
Atgādinām, ka šosestdien četros pēcpusdienā medību sezonu sāks ūdensputnu mednieki. Makšķernieks jau nav nekāda mercene, bet kāds aizrāvies mednieks kustību meldros var izprast savādāk.
