Nāk rudentiņis, būs barga ziema… Kaut gan tagad, visam tvīkstot saules tversmē, nevienam tas prātā īsti vēl neienāk.
Nāk rudentiņis, būs barga ziema… Kaut gan tagad, visam tvīkstot saules tversmē, nevienam tas prātā īsti vēl neienāk. Pat tad, ja globālās sasilšanas dēļ nonāksim ja nu ne gluži tropu siltuma zonā, bet tikai kaut kur ap Viduseiropu, siltumiņu savā dzīvoklī un karsto ūdeni krānā gribēsies gan.
Nāks jauns gadiņš, nāks jauns nodoklītis… Nevienam vairs nav noslēpums, ka ar nākamā gada janvāri Latvijas iedzīvotājiem sagaidāms jauns maciņu tukšošanas pasākums – pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiks piemērots komunālajiem maksājumiem. Likumdevējs (šajā gadījumā Saeima) paredzējis, ka ar 2003. gada 1. janvāri stāsies spēkā grozījumi likumā «Par pievienotās vērtības nodokli», kas paredz karstā un aukstā ūdens piegādi, kanalizācijas pakalpojumus un atkritumu izvešanu papildus aplikt ar 9 procentu PVN, bet par apkuri PVN noteikt dubultīgi – 18 procentu. Centralizētās siltumpiegādes uzņēmumu aprēķini liecina, ka Rīgā maksa par apkuri varētu palielināties par trīs procentiem, bet Jelgavā pat vairāk – par aptuveni pieciem procentiem. Protams, tarifi saskaņā ar likumu «Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem» jāapstiprina sabiedrisko pakalpojumu regulatoram. Tomēr arī šajā gadījumā tam jāpilda tikai likumā noteiktais – maksai jāpalielinās. Minētā likuma otrais pants to arī paredz: pašvaldības, veicot vienu no likumā noteiktajām pastāvīgajām funkcijām – komunālo pakalpojumu organizēšanu iedzīvotājiem –, savā administratīvajā teritorijā regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā uzņēmējdarbību sadzīves atkritumu apsaimniekošanā, ūdensapgādē un kanalizācijā, siltumapgādē, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija. Tas nozīmē, ka par «centrā» pieņemtā likuma piemērošanu būs jādomā katrai pašvaldībai pašai. Tai arī nāksies atskaitīties saviem vēlētājiem «uz vietām», kāpēc jauns cenu pieaugums jau tā ne zemajiem maksājumiem. Tagad iedzīvotāju neapmierinātība papildus nāks pār vietējo amatvīru galvām.
Likums par paaugstināta PVN piemērošanu komunālajiem pakalpojumiem tika veidots ar saukļiem: «Eiropa mūs nesapratīs!» un «To pieprasa attiecīgas DIREKTĪVAS!». Tātad tā pati Eiropa, kuras savienībā mēs tā vēlamies nokļūt, par iestāšanos kurā būs jābalso Latvijas pilsoņiem.
Kad tika pieņemts likums par sabiedriskajiem regulatoriem, mēģinājums no Ekonomikas ministrijas ierēdņiem uzzināt, kura Eiropas Savienības (ES) direktīva pieprasa šādu regulatoru izveidi, tā arī neizdevās. Tāpat tas notika arī šajā gadījumā, kad Finansu ministrija lēma un visai agresīvi uzstāja par PVN komunālajiem maksājumiem. Tiešām, šāda direktīva par komunālo pakalpojumu (un vēl dažu citu) aplikšanu ar PVN ir, tikai tā ir vispārēja rakstura un tieši nenosaka PVN lielumu. ES dalībvalstīm ir visai brīva izvēle piemērot šāda nodokļa apmērus. Ir valstis, kur tā likme ir zemāka par vienu procentu, bet ir arī tādas (neba jau nabadzīgākās), kur PVN likme šādiem pakalpojumiem ir stipri vien augstāka, nekā paredzēts pie mums. Skaļā retorikā no ministrijas puses skanēja, ka tas palielināšot konkurenci starp siltuma ražotājiem. Bet vai veicinās centralizētās siltuma ražošanas attīstību? Neatklāsim jau nekādu Ameriku, kas pierādīs šāda siltuma piegādes veida priekšrocības tieši lielajās pilsētās mūsu platuma grādos.
Ko tad mēs atkal esam ieguvuši? Vēlmi papildināt budžetu uz to rēķina, kas jau tā godīgi maksā nodokļus. Vēlmi risināt problēmas, kā jau pierasts to darīt. Šoreiz gan negribas mest akmeni jau tā daudz cietušo siltumu ražojošo uzņēmumu dārziņā, jo diez vai viņi paši būtu ieinteresēti šādā absurdā nodoklī. Enerģētikas likuma 51. pants noteic, ka ēku un būvju īpašniekiem ir tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu. Tas nozīmē, ka arvien vairāk daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apsaimniekotāji izvēlēsies pāriet uz «vietējo» siltumapgādi jeb, vienkāršāk sakot, uzstādīs gāzes apkures katlu un atslēgsies no centrālās apkures sistēmas. Tikai tad aktuāls paliek jautājums – ja ministrijās domā valsts kategorijās, nevis mēģina lobēt nelielu apkures katlu piegādātājus, kam tas bija vajadzīgs? Kāpēc savā laikā tika akceptēts sniegt valsts garantijas lielu ārvalstu kredītu ņemšanai tieši lielo pilsētu siltumapgādes sistēmas plašai atjaunošanai? Ja reiz šāda siltumapgāde visiem šā nodokļa aizstāvjiem tagad liekas kā veco «kolchozu» palieka, kāpēc aizsegties ar ES vārdu? Vai lai to diskreditētu Latvijas pilsoņu acīs pirms balsojuma par iestāšanos šajā savienībā?
