«Šķirstot» Jelgavas pilsētas mājas lapu internetā, pavisam nejauši uzgāju kaut ko, manuprāt, unikālu, senas elpas apdvestu un ļoti interesantu.
«Šķirstot» Jelgavas pilsētas mājas lapu internetā, pavisam nejauši uzgāju kaut ko, manuprāt, unikālu, senas elpas apdvestu un ļoti interesantu. Jāatzīstas, neesmu īsta jelgavniece, tādēļ piedodiet manu nezināšanu. Tomēr tas, ka vecvecvectēvu darinātā, lolotā un mīlētā kokle vēl ir dzīva, man bija patīkams pārsteigums.
Jau 11 gadu Jelgavā darbojas vokāli instrumentālais ansamblis «Rūta». Savu zinātkāri par šiem entuziastiem darīju zināmu ansambļa vadītājai Birutai Derumai. Viņa bija ar mieru dalīties stāstā par mūziku, dvēseli un «Rūtu».
Satikāmies, un manī vērās dzīves pozitīvo vērtību piepildīts, harmonisks un laimīgs cilvēks. Kad runājām par mūziku, dvēsele atvērās līdzīgi grāmatai un ļāvās lasīšanai. Tā nelīdzinājās sarunai ar jautājumiem un atbildēm. Vairāk to izjutu kā Birutas rāma plūduma monologu par labām un skaistām domām, izjūtām. Un kā gan savādāk, ja iekšējā pasaule ir saskaņā ar ārējo, ja dzīves piepildījums rasts, ja apkārt ir cilvēki, kurus mīli, ja mēģini visā saskatīt gaišo, bet tumšajam iet pāri ar paceltu galvu, ja… «Jā, tāda ir Biruta – fenomens, labais gariņš, labākā draudzene mums visiem,» skolotāju raksturo rūtenieki.
«Rūta» ir ansamblis, zem kura sirdī vienojušies seši pašdarbnieki: Vita Pinne, Vita Paulāne un Inese Ortmane – koklētājas; Gundars Grasbergs – kontrabasists; Juris Vizbulis – vokālists; Biruta Deruma – kolektīva dvēsele un brīnišķīgas balss īpašniece.
Viņi spēlē latvietim tik tuvo kokli. Skaņu krāsu spilgtumam tika izvēlēts kontrabass, bet nu jau trešo sezonu viņus papildina vokālais izpildījums.
Sākums meklējams Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur pirmie kokles klases absolventi kopā ar skolotāju Birutu nodibināja ansamblīti. Laiks skrējis kā vecās, labās stirnas, taču «Rūtas» pamats – trīs koklētājas – ir saglabājies tāds pats, nomainījies konrabasists un atrasts vokālists.
Ansambļa repertuāra amplitūda ir plaša: no tautasdziesmām un pašu apdarinātām ziņģēm līdz garīgajai mūzikai, nedaudz no Baha un Klaidermana līdz Birutas sarakstītiem skaņdarbiem.
«Kokles skaņas ir kā gaiss, kuru ieelpojam un izelpojam. Mūzikas elpa ir apgarota. Līdzīga ir arī neredzamā saikne starp izpildītāju un klausītāju: veidojas enerģijas, gaisa vibrāciju apmaiņas dialogs, kas pieder «smalkajai pasaulei»,» stāsta Biruta. Spēlējot instruments reizēm mēdzot saplīst. Nē, ne pati kokle, bet – mirklis! … un stīga ir pušu. Tomēr tā nav lielākā bēda. «Instrumenta stīgas var atkal uzvilkt. Daudz bēdīgāk ir tad, ja plīst dvēseles stīga. Kur to ņemt…. Dvēsele ir ne tikai izpildītājam, bet arī koklei. Tai brīdī, kad atskan skaņa, sarunājas divas dvēseles,» teic skolotāja. Katrs no viņiem ir spilgta personība.
Vita Pinne dzīvo un strādā Ulbrokā. Satikt viņu diemžēl neizdevās, runājāmies pa telefonu.
Savu mūzikas ceļu Vita aizsākusi Rīgas 1. mūzikas vidusskolā, pēc tam – Jelgavā. Šeit radās viena no viņas dzīves neatņemamajām sastāvdaļām – «Rūta». Vita strādā Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā, kurā līdztekus direktores pienākumiem audzēkņiem māca to, kas pašai vislabāk patīk, – kokles spēli. «Brīžos, kad ir grūti, spēlēju kokli. Tās skaņas iziet cauri miesai, cauri dvēselei un attīra, un kļūst vieglāk,» teic koklētāja.
««Rūta» man ir viss. Mēs esam kā viens vesels. Elpojam vienā ritmā. Jūtam nepateiktās domas. Atliek vien paskatīties, un jau no viena acu skata viss ir skaidrs.» Muzicēšana «Rūtā» Vitai, pirmkārt, ir satikšanās prieks: «Tā ir tik laba sajūta – visus atkal redzēt!»
Gundars Grasbergs ir jelgavnieks. Mēs satikāmies. Garais topošais aktieris mūzikas instrumentu – kontrabasu – izvēlējies, piemērojot savam augumam. Viņam mūzika sākusies ar to, ka «piedzimu muzikālā ģimenē.» Mācījies Jelgavas Mūzikas vidusskolā, bijis liels palaidnis, negājis uz skolu, «bastojis» stundas. «Biruta atrada kontaktu ar gandrīz visiem skolas «sliktajiem zēniem». Viņa noorganizēja trio ar bungām, kontrabasu un kokli.» Tas likās interesanti, neparasti un tuvāk sirdij. «Biruta ļāva tam notikt,» stāsta Gundars. Viņa pavēra delverim durvis uz ko neatkārtojamu, aizraujošu.
««Rūta» nav parasts ansamblis. Tā pastāvēšana balstās uz cilvēciskajām attiecību saitēm, kuras nav saraujamas,» teic viņš. Pēc Gundara domām, tās visciešāk «sasējušas» viņu ar Birutu: . «Viņa man ir vislielākā dzīves skolotāja.» Kolektīvā viņš ir pienācējs un tāds arī jūtas. «Nē, viss ir kārtībā, mēs esam ļoti labi draugi, taču, ja nebūtu Birutas, es aizietu,» atzīstas viņš. «Kodolu veido meitenes, es viņām piebiedrojos. Spēlēt ir vērts tāpēc vien, ka koncertējot redzi, kā tevis radītā mūzika atbalsojas klausītājos. Balss plus kokle plus kontrabass – formula neatkārtojama.»
Inese Ortmane (kolektīvā saukta par Inesīti) arī ir pametusi Jelgavu, dzīvo Bolderājā. Sarunājāmies katra savas klausules galā. Pirms tam noskatījos «Rūtas» videoierakstu. Ineses vizuālais tēls manā iztēlē jau dzīvoja, un sarunājoties nelikās, ka mēs būtu svešinieces. Tādēļ smiekli par traģikomisko situāciju ar laimīgām beigām par viņas muzikālo gaitu sākumu nebija tikai aiz pieklājības. «Gribēju iestāties kora klasē, diemžēl vecums, izrādījās, bija jau pāri. Bet mācīties mūzikas skolā vajadzēja par visu varu. Izdomāju – ja citādi nevar, tad lai ņem kaut vai pūtējos. Ierados uz noklausīšanos: bija laba balss un arī ritma izjūta. Uzņēma. Taču kurā klasē? Pūšamo instrumentu nodaļai iestājeksāmeni bijuši jau iepriekšējā dienā.» Inese bijusi tuvu asarām un teikusi: «Ņemiet mani, vienalga, kurā klasē, ka tik varu mācīties.» Viņu pie sevis paņēma kokles nodaļas vadītāja. Tagad, pabeigusi augstas skolas, viņa dalās ar to, ko ieguvusi, – strādā par kokles spēles skolotāju.
««Rūta» man ir kā relaksācija, atpūta no ikdienas rūpēm. Satiekoties cits no cita smeļamies spēku, lai atkal varētu celties, iet un darīt.» Par spīti tam, ka nu katram rūtiniekam ir sava dzīve, Inesīti priecē tas, ka tiek atrasts laiks, lai sanāktu kopā ne tikai spēlēt kokli un padziedāt, bet arī dalīties priekos un bēdās.
Juris Vizbulis «Rūtā» dzied tikai trīs gadus, taču paspējis iegūt draugus uz mūžu. Juris pagaidām ir sastopams Jelgavā. Pagaidām, jo rudenī atsāks mācības Mūzikas akadēmijā.
Satikāmies, parunājāmies. Man par viņu radās saulains priekšstats. Draudzīgs un atvērts. Ne mirkli no viņa sejas nenozuda smaids. Sen nebiju satikusi tik gaišu un sirsnīgu cilvēku. Dziedāšana «Rūtā» Jurim ir jauna pieredze mūzikā un citāda skaistuma atklāsme sirdij. «Kolektīvs ir brīnišķīgs, vienmēr pilns jautrības, humora un mīļuma. Tas izpaužas arī mūzikā. Mūs vieno viena mīlestība.» Viņš kokli nespēlē, taču spēj novērtēt tās trauslo, smalko skaņu, kura liek pieklust un ieklausīties. «Kokle veido dialogu ar dvēseli. Ir nepieciešams saprast instrumentu,» teic Juris. Tikai tad, ja spēlei tiek atdota sirds, tā izstaro gaismu un siltumu.
Vita Paulāne ir Stopiņu pagasta Padomes priekšsēdētājas vietniece, bet vakaros, kad brīvāks laiks, viņa dodas uz mūzikas skolu, lai savas zināšanas atdotu bērniem. Arī viņa savās domās un izjūtās par «Rūtu» dalījās telefoniski.
«Man koklēšana ir dzīves stils,» teic Vita. Viņas pamatdarbs nav saistīts ar mūziku, tādēļ brīži, kad izdodas uzspēlēt, ir kā atpūta. ««Rūta» – tā ir iespēja sevi izteikt mūzikā ansamblī. Kad sāku dziedāt un spēlēt, skan daudzbalsīgi,» smaidot teic koklētāja.
Iemīļotā instrumenta skaņas Vitai ir relaksācija. Katru reizi, kad tas tiek spēlēts, viņa iziet mūzikas terapiju, tiek noņemts stress un uzkrāta enerģija.
***
Daudz pateikts, taču vēl vairāk noklusēts, atstāts aizkulisēs. Viss par «Rūtu» nav izstāstāms, jo prieks, mīļums, atvērtība, sirsnība un neviltota vienkāršība, ko izjutu, runājot ar rūteniekiem, tās ir izjūtas, emocijas, kas nav aprakstāmas. «Rūta» man asociējas ar saules siltumu un draudzīgu smaidu.Viņi ir fantastiski.
