Pirms apmēram pieciem gadiem vecajā Jelgavā, ja nemaldos, Jāņa Asara ielā, pēkšņi nomira kāda tantiņa, kas droši vien vairāk nekā pusgadsimtu dzīvoja neremontētas mājas otrajā stāvā.
Pirms apmēram pieciem gadiem vecajā Jelgavā, ja nemaldos, Jāņa Asara ielā, pēkšņi nomira kāda tantiņa, kas droši vien vairāk nekā pusgadsimtu dzīvoja neremontētas mājas otrajā stāvā. Viņa vienkārši bija gājusi uz tualeti, ko pareizāk vajadzētu saukt par ateju. Kāja nošķiebās, grīdas dēļi pašķīrās, un pēc divarpus metra lidojuma sieviņa letāli atsitās pret koka konstrukcijām ēkas pirmajā stāvā. Ar skumju ironiju var teikt: ja būtu trāpījusi mēslu bedrē, nevis pret kaut ko cietu, varbūt dzīvotu vēl šodien.
No tās pašas sērijas ir trakais ceturtdienas gadījums, kad Mātera ielas trotuāram un daļai brauktuves apmēram divdesmit kvadrātmetru laukumā no piecu metru augstuma uzgāzās pāris tonnu pusizārdītu būvkonstrukciju un ķieģeļu. Mīļā, tik reti kur vairs redzamā vecā Jelgava… Lai cik bēdīgā skatā tu būtu, Latvijai iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, palielināsies tavas zemes (īpaši pilsētas centrā) vērtība. Cieņa tam, kas to saprot un uz šīs zemes ir privatizējis vismaz savu dzīvokli. Taču pavisam bēdīgi, ja cilvēkam ir iespēja privatizēt, šajā gadījumā pareizāk sakot, pievākt, bet nav spēju jauniegūto īpašumu sakopt, apsaimniekot, palielināt tā vērtību.
Ceturtdien, kad braucu prom no minētās katastrofas vietas, ausīs skanēja aģentūras «Pilsētsaimniecība» darbinieces satrauktajiem apkārtējo māju cilvēkiem teiktie vārdi: «Privātīpašums ir svēts.» Tik tiešām, arī pilsētas Būvvaldē guvu apstiprinājumu, ka Mātera ielas sagruvušā nama īpašniekam Ārim Bišeram sakarā ar to, ka objekts atradies avārijas stāvoklī, Dome nav varējusi neko padarīt. Gribētos cerēt, ka nākotnē pie varas nāks tie, kuriem svētāka tomēr ir tā vecmāmiņa, kura nositās avārijas mājā, bet kurai vajadzēja vēl dzīvot un apmīļot mazbērnus. Sodiem par līdzīga avārijas stāvokļa un pat nesakoptības pieļaušanu īpašumos vajadzētu būt tādiem, ka saimniekiem būtu izdevīgāk no tiem atsacīties. Es ļoti ceru, ka tā nav fantāzija, jo pretējā gadījumā nav tālu tas brīdis, kad kāds no mums dabūs ar ķieģeli vai sagrabējušu jumta dakstiņu pa galvu. Protams, ir varbūtība, ka tam, kurš parasti pārvietojas «glaunā» automašīnā, fiziski trieciens varētu būt mazāk jūtams nekā tantiņai, kura pa trotuāru steberē ar spieķīti, vai jautram skolas puikam, kurš uz nebēdu brauc ar velosipēdu.
