Mums, sīkajām skaidiņām pasaules ekonomikas okeānā, bieži vien daudz kas nav skaidrs.
Mums, sīkajām skaidiņām pasaules ekonomikas okeānā, bieži vien daudz kas nav skaidrs. Varenas zemūdens finansu straumes te saplūst, te pašķiras, lai gan ūdens virsma saglabājas šķietami gluda arī tad, ja kāds tiek novilkts dzīlēs un «aiziet pa burbuli».
Akceptējot telekomunikāciju uzņēmumu «Telia» (Zviedrija) un «Sonera» (Somija) apvienošanos arī Latvijas teritorijā, Latvijas Konkurences padome (KP) uzlikusi šo kompāniju meitas uzņēmumiem saistības, kuru likumība un tikumība tik apstrīdēta no vairākām pusēm. 14. augustā, dienu pēc Konkurences padomes lēmuma «Telia» un «Sonera» apvienošanās lietā pieņemšanas, viens no trīs padomes locekļiem – Aleksandrs Vasiļjevs – «pacēla cepuri», paziņodams, ka atkāpjas no amata, protestējot pret šo KP lēmumu. Viņš uzskata, ka tas ir pārāk izdevīgs somiem un zviedriem. Padomē tagad palikuši vairs tikai divi locekļi. Tā kā lēmumu pieņemšanai nepieciešamas vismaz trīs balsis, KP kļuvusi lemt nespējīga.Tiesa, saskaņā ar Darba likumu A.Vasiļjevam vēl vismaz mēnesi pienākas darboties kaut pret paša gribu. Pa to laiku, kazi, valdība būs apstiprinājusi konkursā izvēlētu jaunu kandidātu, kurš piekritīs brīvprātīgi un par niecīgu (kā to sauc viņi paši) algu lemt Latvijas ekonomikas nākotni.
Ko tad īsti nozīmē KP pieņemtais lēmums?
Pats būtiskākais – «Telia» un «Sonera» meitas uzņēmumiem Latvijā (SIA «Datatel» un SIA «Lattelekom») dot iespēju citiem telekomunikāciju uzņēmumiem par «taisnīgu samaksu» izmantot «Datel» un «Lattelekom» starptautisko sakaru infrastruktūru. Savukārt citam «Sonera» meitas uzņēmumam – SIA «Latvijas mobilais telefons» (LMT) – būs jālaiž konkurenti pie saviem torņiem.
Pret to iebilst LMT vadība, grasoties uzsākt pat tiesas darbus.
Turklāt KP prasības esot izteiktas vēlējuma formā, un tas nenodrošinot tādu prasību ievērošanu pie mums, Latvijā, kādas «Telia» un «Sonera» būs jāievēro Eiropas Savienības valstīs. Sīkāka informācija netiek sniegta, jo KP lēmumu detaļas esot konfidenciālas. Pats A.Vasiļjevs savu demaršu pamato tieši ar to, ka protestē pret spiedienu, ar kādu «Telia» esot panākusi KP iepriekš (19. jūlijā) apspriestās prasības pašmāju telekomunikāciju gigantiem, kuras tikušas «nošpikotas» Eiropā. Pārsteidzoši īsā laikā kopš minētā datuma KP prasības kļuvušas pielaidīgākas. Lai gan, piemēram, «Lattelekom» gatavojoties izpildīt KP «priekšrakstus», uzņēmums tomēr atsaucas uz to, ka «viss esot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) ziņā». Taču šīs komisjas Telekomunikāciju un pasta departamenta direktors Andris Virtmanis atzīst, ka «pagaidām diemžēl Latvijas likumi nenodrošina šo prasību iedzīvināšanu». Likums neparedz monopolistiem obligātu pakalpojumu par fiksētu cenu sniegšanu konkurentiem, kas var būt gan telefona, gan interneta, gan citu tīklā izplatāmu pakalpojumu sniedzēji. Monopolisti nedrīkst atteikt piekļuvi saviem tīkliem, taču viņi drīkst paši lemt, par kādu cenu.
Kamēr «Lattelekom» jau tagad priecājas, cerēdams, ka SPRK noteiktās pakalpojumu cenas sakritīs ar šā uzņēmuma vēlmēm, LMT vadība pret KP lēmumu nostājusies kaujinieciskā pozā, gatava ar tiesas palīdzību aizsargāt konkurentu piekļuvi saviem torņiem…
Tā vien šķiet, ka kārtējo reizi «tur, augšā», tiek izlikts kārtējais pasjanss. Skaidrs, ka divu milžu «salaulāšanās» katram no tiem ir izdevīga (citādi jau neapvienotos). Taču kārtējo reizi rodas jautājums: cik izdevīgi tas būs mums – Latvijas iedzīvotājiem, sakaru pakalpojumu izmantotājiem? Vai tiks piedāvāts atvērt jaunus «logus uz pasauli» vai, gluži otrādi, daļai sakaru lietotāju tos aizcirtīs, paceļot tarifus?
Pasaulē sakari kopumā kļūst arvien lētāki. Taču Latvijā tie joprojām daudziem nav pieejami, jo (salīdzinot ar vairumu valstu) ir dārgi vai vispār – nepieejami. Piemēram, par internetu vēl ilgi nāksies sapņot ne tikai tādu valsts «nostūru» aborigēniem kā, teiksim, tērvetniekiem, bet arī lielākajam vairumam iedzīvotāju tādās lielās pilsētās kā Jelgava, kur labākajā gadījumā jāiztiek ar iezvanpieeju, kas spēj dot tikai gausus un salīdzinoši dārgus sakarus.
Un vēl kāds jautājums: cik loģiski ir, ka tik svarīgus jautājumus pie mums var izlemt tikai trīs cilvēki (kuri turklāt saņemot «ļoti niecīgu» atalgojumu, un vispār KP rīcībā finanses esot tik bēdīgas, ka neesot iespējams pieaicināt augstas klases ekspertus un juristus)? Lai cik nepatīkami, bet uzmācas salīdzinājums ar kādreizējām «troikām», kas izlēma tūkstošiem cilvēku likteņu. Akceptētās sakaru milžu laulības gan neparedz asinis, taču – varbūt tikai tāpēc, ka šo monstru dzīslās rit nauda?..
