Kur tu brauc? Kāpēc tu brauc? Uz cik ilgu laiku? Kad būsi atpakaļ? Esmu Vācijas ziemeļos – Ķīlē –, un manī nav šaubu…
Kur tu brauc? Kāpēc tu brauc? Uz cik ilgu laiku? Kad būsi atpakaļ? Esmu Vācijas ziemeļos – Ķīlē –, un manī nav šaubu… Reizēm visa pasaule vienā mirklī kļūst iracionāla, un tu esi gatavs braukt 1800 kilometru, zinot, ka nevari un arī negribi atbildēt ne uz vienu pasaulīgu jautājumu. Vienkārši kā apustulis Pēteris, kas izkāpa no savas drošās laivas jūras viļņos, kad Kristus sacīja: «Nāc! » Brīdī, kad uzmetu plecos savu pustukšo somu un sēžos motocikla aizmugurē, zinu, ka būšu šeit ne mazāk kā mēnesi, runāšu tikai vāciski, domāšu tikai vāciski un darīšu visu… jā, arī darīšu visu tikai vāciski. Manā galvā ir skolas vācu valodas zināšanas, kabatā viena divu eiro monēta un sirdī absolūta paļāvība uz visu, kas bija, ir un būs…
Ir seši no rīta, kad mīļa un pacietīga balss piedāvā kafiju ar pienu. Diemžēl mana apziņa vēl nesaprot, ko mana skolotāja Andrea vēlas, jo… es vēl arvien sapņoju latviski un vismaz pati ar sevi runāju latviski. Pēc stundas valgiem, pēc dušas smaržojošiem matiem abas esam gatavas braucienam ar velosipēdu. Abi mājas mīluļi suņi priecīgi lēkā – ir viņu laiks. Tikai kāpjot uz riteņa, nemaldīgi sajūtu – pat rokas stiepiena rādiusā nezinu neko. Citādi cilvēki un lietas, neierasts apģērbs, tehnika un pat atslēgas, kuras lietoju pirmoreiz. Andrea paskatās pulkstenī un atgādina par laiku. Šķietamajai nesteidzībai ir pavisam skaidra un vāciski precīza struktūra. Mācības ir sākušās, un ir pilnīgi vienalga, ka tas ir mans pirmais rīts. No rasotā mauriņa atstarojas rīta saule, un līdz ar šo mierīgo zilganumu manī atveras spriedze…
Esmu pakalna virsotnē, lejā – vācu dārziņu atpūtnieciskā sakoptība. Stāvajā nobraucienā atklājas, ka manam velosipēdam nav bremžu. Kad arvien pieaugošā ātrumā koku zari sitas sejā un mati saskrien acīs, vēl pūlos iekļauties līkumos un nepazaudēt ceļu… Kad gandrīz vienmērīgā švīka atkal atguvusi zaru izskatu, sirds kā zāles kušķis vazājas riteņa spieķos… Bet Andrea mani gaida lejā, pļavā laimīgi draiskojas suņi, un, kad esmu pieripinājusi savu braucamo, viņa apjautājas: «Vai tu zini, kā to sauc?» Un rāda man rīta rasu. Mēģinu salasīt kopā vārdus, lai paskaidrotu, kas noticis ar riteņa bremzēm, līdz saprotu, ka tas šobrīd neiederas… Ieelpoju no dārziņiem plūstošo rožu smaržu un atgādinu sev: es domāšu tikai vāciski!
