Lasot 6. augusta publikāciju «Zemgales Ziņās» par izvairīšanos no dienesta, radās skumjas pārdomas – cik daudz negāciju ir mūsu puišu attieksmē pret obligāto militāro dienestu!
Lasot 6. augusta publikāciju «Zemgales Ziņās» par izvairīšanos no dienesta, radās skumjas pārdomas – cik daudz negāciju ir mūsu puišu attieksmē pret obligāto militāro dienestu!
Bērnībā katrs puika parasti vēlas kļūt par karavīru, lidotāju, grib šaut vai braukt ar kuģi, bet, kad pienāk obligātā militārā dienesta vecums, daudziem šīs vēlmes zūd. Tiek meklēti ceļi, kā likumu apiet ar līkumu un kā izvairīties no iesaukšanas. Dienēt nevēlēšanās iemesli dažkārt ir smieklīgi un bērnišķīgi. Ir likums par obligāto militāro dienestu, un tas ir saistošs visiem. Jauniešiem taču jāsaprot, ka viņi dienēs savā Latvijas armijā un tas ir svēts pienākums, tā ir katra vīrieša goda lieta.
«Nespēju šķirties no draugiem un meitenes…», tas izklausās naivi un smieklīgi. Rodas jautājums: «Vai meitenēm patīk bailīgie, nevainīgie puiši? Vai viņām simpatizē auskarainie skūtgalvji, kas lempīgā gaitā, nošļukušiem pleciem un košļenēm mutēs grozās pa bāriem?» Iznesīgam, staltam jauneklim ar krietnu stāju un vīrišķīgu gaitu nešaubīgi ir prioritāte, un to dod armijas rūdījums, fiziskā slodze un disciplīna.
Kā gan jutās tie puiši, kam 50 gadu sākumā obligātais dienests bija jāpilda toreizējā padomju armijā tālu no mājām – Tālajos Ziemeļos vai Austrumos? Jāpiezīmē, ka tajos gados dienesta laiks bija trīs gadi, bet karaflotē – pieci. Svešajā armijā vajadzēja apgūt krievu valodu, jo daudzi to neprata, tomēr jaunieši nenokāra degunu, nenobijās un neteica – «nespēju». Vēl vairāk – latviešu zēni bija mācību teicamnieki un daudzi kļuva par seržantiem. Protams, nepierastajos klimatiskajos apstākļos dienēt nebija viegli, bet grūtības taču ir pārvaramas. Vēlāk, privātajā dzīvē saskaroties ar grūtībām, vajadzēja tikai atcerēties armijas gadus.
Dienesta gados piedzīvotais paliek atmiņā visu mūžu. Arī es, dienot Melnās jūras karaflotē, piecos gados esmu pieredzējis ne mazums dramatiskus un komiskus brīžus. Piedāvāju vienu no atmiņu sērijas «Tie trakie dienesta gadi».
Uz karakuģa bija saviesušās žurkas. Komandieris izsludināja konkursu par to, kurš desmit dienās noķers desmit žurkas. Veiksminiekam piešķirs desmit diennakšu garu atvaļinājumu mājās. Sākās nopietnas nešpetno grauzēaju medības, kur vislabāk veicās kuģa kokam, jo viņa kontā bija reģistrētas deviņas. Taču desmito nekā neizdevās noķert. Vienīgā cerība bija draugs no kaimiņu kuģa, kurš solīja noteikti to pagādāt. Diemžēl viņa kuģis bija izgājis jūrā, bet pie saules rieta atgriezās. Mūsu koks tūlīt steidzās turp un tiešām atnesa «dārgo nastu». Prieka pilns viņš devās pie kuģa ārsta, lai to reģistrētu, bet šī desmitā – nelaimīgā žurka – netika ieskaitīta. Acīmredzot medicīniskā dienesta virsnieks pazina sava kuģa žurkas.
