Jūlijā «Ziņas» periodiski publicēja anketas, kurās aicināja lasītājus norādīt problēmas, kuras partijām būtu jārisina uzreiz pēc ievēlēšanas 8. Saeimā.
Jūlijā «Ziņas» periodiski publicēja anketas, kurās aicināja lasītājus norādīt problēmas, kuras partijām būtu jārisina uzreiz pēc ievēlēšanas 8. Saeimā. Apkopojot lasītāju iesūtītās anketas, izkristalizējās virkne problēmjautājumu, kam mēģināšu pievērst uzmanību.
Kā viens no aktuālākajiem jautājumiem noteikti jāatzīmē zemās algas un pensijas, par ko tika runāts gandrīz vai katrā no iesūtītajām anketām. Vēl lasītāji par prioritātēm uzskatījuši cīņu pret korupciju un «aplokšņu» algām, kā arī veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu.
Ko tad kandidātpartijas piedāvā, lai rastu risinājumu šīm problēmām, kas jau gadu gadiem nomoka lielāko daļu valsts iedzīvotāju?
Līdzīgas prioritātes izvirzījusi arī lielākā daļa no 20 deputātu kandidātu sarakstiem, kas sevi pieteikuši startam vēlēšanās. Dīvaina sagadīšanās, patiesībā jau laikam likumsakarība, jo vairums partiju piedāvā tieši to, ko viņu potenciālais vēlētājs grib dzirdēt. Atšķirīgi ir vienīgi mehānismi, kā vēlamo rezultātu piedāvā sasniegt katra no partijām.
Piemēram, topošā oligarha un virsvadoņa Eināra Repšes vadītais «Jaunais laiks» sola celt labklājību, apkarojot korupciju un sakārtojot valsts pārvaldi. Savukārt Andra Rubīna Atdzimšanas partija piedāvā līdzekļus atņemt «budžiem» un sadalīt uz galviņām, vēl kāds sola nodrošināt labklājību trīs mēnešu laikā, atsakoties no integrācijas ES un NATO. Pat «tēvzemieši» vēl nav nomierinājušies un, cerot uz 10 vietām Saeimā, aicina «celt starptautisku prasību pret Krieviju kā PSRS mantinieci, lai iegūtu kompensāciju par verdzībā aizvesto Latvijas pilsoņu darbu».
Ieklausoties šajos murgos (un tādu partiju priekšvēlēšanu programmās ir daudz), rodas iespaids, ka politiskā ētika Latvijā varētu tikt pielīdzināta kādai okultiskai mācībai, par kuru labāk vispār neko nezināt. Katrā ziņā šādi solījumi nepārliecina, ka tuvākajā laikā būs iespējams kaut vai pietuvināt minimālo algu un pensiju iztikas minimuma līmenim.
Arī valdības partijas sola, ka minimālā alga noteikti tikšot paaugstināta līdz 80, 90 un 100 latiem, taču šie solījumi ir visai atturīgi, jo tādā gadījumā algas būs jāpaaugstina arī virknei valsts sektorā nodarbināto, kuri pašlaik saņem tos pašus 100 latus.
Vairāk pārliecina to partiju solījumi, kuras piedāvā samazināt nodokļu likmes, jo līdzšinējā nodokļu politika patiešām nestimulē uzņēmējus uzrādīt savus patiesos ienākumus. Vienkāršāk ir norādīt Valsts ieņēmumu dienestam (VID), ka visa naudiņa ieguldīta uzņēmuma attīstībā vai norakstīta amortizācijai.Taču arī šajā gadījumā nevajadzētu ticēt tādiem brīnumiem, kā to sola politiskā apvienība «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā», pēc kuras aprēķiniem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu iespējams samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli līdz 10%. Veicot šādus aprēķinus, nevajadzētu aizmirst, ka lielākā daļa Latvijas uzņēmumu iekļaujas iepriekš minētajā kategorijā.
Līdz šim arī veselības aprūpes sakārtošanai piedāvātie partiju risinājumi noved divās galējībās. Savienība «Latvijas ceļš» piedāvā ieviest obligāto veselības apdrošināšanu visiem strādājošajiem, savukārt Sociāldemokrātu savienība aicina atjaunot bezmaksas veselības aprūpes sistēmu. Neviens no šiem risinājumiem nevarētu apmierināt vēlētāju, jo pirmajā gadījumā būtu jāsagatavojas papildu nodokļu nastai, bet otrais vienkārši nav realizējams. Protams, ir vēl citi piedāvājumi, taču arī tie, pretendējot uz zelta vidusceļu, vairāk nosliecas maksas medicīnas virzienā. Šie piedāvājumi nāk no Tautas partijas, «tēvzemiešiem» un «Jaunā laika», kuru pārstāvji arī ir gatavi ķerties klāt veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai.
Solījumu izskaust korupciju partiju programmās arī netrūkst, bet par to kvalitāti (īpaši no valdības partiju puses) var pārliecināties kaut vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka konkursa sakarā, kurš arvien vēl turpinās, nu jau trešajā sērijā. Līdzīgi ir ar aplokšņu maksājumu izskaušanu, kuru sakarā VID neko nav darījis, jo pret koruptīvajām sistēmām šajā valstī neviens necīnīsies, kamēr vien tās nesīs peļņu. Vienīgais ceļš, kā samazināt algu izmaksu aploksnēs, ir reformēt nodokļu sistēmu, motivējot iedzīvotājus un uzņēmējus atteikties no «kreisās» naudas. Taču neviens finansu ministrs vēl līdz šim nav mēģinājis risināt šo problēmu.
Ko lai te vēl piebilst? E. Repše sola cīnīties pret visām negācijām, pārējie cenšas turēt līdzi, bet ar reāliem risinājumiem priekšvēlēšanu laikā neviens neaizraujas, jo diemžēl Latvijas vēlētājam vēl joprojām vairāk ir nepieciešama ticība un cerība, iespējams, komanda, bet noteikti ne pragmatiski aprēķini.
