Tās bija sešas jaukas dienas – brauciens uz Austriju. Ceļojumu kopā ar savām palīdzēm organizēja Jelgavas 4. pamatskolas skolotāja Antra Dunce. Vairāk nekā 40 cilvēku lielajā ekskursantu grupā bija pedagogi, skolēni, vecāki un draugi.
Tās bija sešas jaukas dienas – brauciens uz Austriju. Ceļojumu kopā ar savām palīdzēm organizēja Jelgavas 4. pamatskolas skolotāja Antra Dunce. Vairāk nekā 40 cilvēku lielajā ekskursantu grupā bija pedagogi, skolēni, vecāki un draugi.
«Austrija – kā konfekte, kā pasaku zeme,» tā šo Eiropas vidienes valsti vēl pirms iebraukšanas tajā raksturoja mūsu gids tūrisma firmas «Impro» ekskursiju grupas vadītājs Jānis Lācis. Tas bija ļoti veiksmīgs tandēms – Antras un Jāņa sadarbība plus Dobeles autofirmas «Jakubs» šoferu Aivja un Gunāra augstā profesionalitāte. Viņi mūs šajā pasaku zemē ieveda.
Vēl viena Dieva dāvāta zeme
Savulaik, ciemojoties Gruzijā, turienes draugi ar smaidu stāstīja, ka Dievs, dalot katrai tautai vietu uz Zemes, kur apmesties, esot kļūdījies. Gruzīniem vietas pietrūcis. Dievs atdevis viņiem paša nolūkoto skaisto kalnaini. Un tā nu vēl līdz šim gruzīni dzīvojot Dieva dāvātā zemē. To pašu gribu teikt arī par Austriju – Dieva dāvāta zeme. Nemaz nenoniecinot gruzīnu labestību, atsaucību, muzikalitāti un citas labās īpašības, gribu teikt, ka austriešiem dāvanā ielikta arī gaume, skaistuma izjūta, kārtības un darba mīlestība.
Mums ir, ar ko salīdzināt. Lietuvā, tāpat kā Latvijā, grāvji ar krūmiem un kokiem aizauguši. Vienīgi ceļi kaimiņiem labāki nekā Latvijā. Polija – raiba kā dzeņa vēders. Ciematos un pilsētās blakus sakoptām, jaunbūvētām un restaurētām ēkām laika zobam pretī turas grausti un nezāļu lauki. Poļi pīpē paši un māca darīt to citiem. Čehija tādā kā rāmumā aizslīd gar mūsu aizmigušajām acīm.
Austrija sagaida ar saulespuķēm un vīnogulāju laukiem. Mēs iebraucam pirmdienā, bet lauki tīri kā nopucēti. Kukurūzas stādījumu slejas kā ar lineālu piegrieztas; kur nopļauts, tur rugaines tīras vai jau glīti aplobītas. Strādātājus neredz. Viss atgādina burvīgu pastkarti.
Kā spilgti akcenti šajā ainavā ieliktas mājiņas. Dominē baltā krāsa, ir arī nianses. Jumtiem arī saskanīgi krāsu toņi. Un katrs namiņš iegrozīts tieši tā, lai tīksminātu tūristu acis. Jātic, ka šī māka ir Dieva dots tautas talants. Visspilgtāk tas iezīmējas Austrijas rietumdaļā Tirolē. Tur tikai šim zemes stūrim raksturīgo māju vienlaidu balkonus un terases rotā dažādās krāsās ziedošo puķu kompozīcijas.
Zudusī un saglabātā romantika
Grupas organizatore Antra ir parūpējusies, lai jau autobusā mūs noskaņotu gaidāmajam. Pirms Vīnes salonā skan operešu karaļa Johana Štrausa melodijas, Zalcburgu ieraugām ar Mocarta mūziku, bet Insbrukai tuvojamies ar bezbēdīgajām tiroliešu dziesmām. Vīnē Johanu Štrausu (dēlu) ieraugām apzeltītā figūrā pilsētas parka stūrī. Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē celtais Vīnes operas nams apsūbējis stāv piepilsētas centrā. Namā, kur dziedājis latviešu slavenais bass Edgars Siliņš, mums nav lemts ieiet. Ļaužu, ēku, transporta un vēl kā pārblīvētajā centrā kūsā dzīvība. Spēlē ielu muzikanti, rindā stāv tirdziņi ormaņratos, sava senā mūzikas instrumenta kloķi vienmērīgi griež leijerkastnieks. Bet romantikas nav. Pašreizējā Vīne nav tā, kas gaidīta, fantāzijā iztēlota. Un iztēlē uzburu ainu ar mūsu atjaunoto, balto operas namu, apstādījumiem, kanālu ar tiltiņiem, Bastejkalnu un Brīvības pieminekli…
Tomēr Vīne savas romantikas stūrīti mums atklāja – krodziņu kalnu Grincingu. Pasēdējām vienā, apskatījām kādus piecus, bet pavisam esot ap 30. Lai tiktu krodziņā, vispirms jāiziet cauri senlaicīgu vārtu rūmei, pagalmā zaļojošu koku un zila debesjuma ieskāvumā stāv vienkārši galdi un soli. Mūziķus uzņem ļoti atsaucīgi. Pasūtām vīnu un sieru uzkodām. Atnes sešu šķirņu siera plati ar vīnogu un olīvu piedevām… Un tādā romantiskā noskaņā ejam no kalna skatīt Vīni naktī. Neaizmirstami. Turklāt dziedošā kopskaņā ar latviešiem no Siguldas un Rīgas!
Vīnes dienvidrietumu nomale sniedz vēl vienu romantisku piedzīvojumu – Šenbrunas pili. Tā celta 50 gadu un pabeigta 1695. gadā Marijas Terēzes valdīšanas laikā. Ne tikai pils, bet arī plašais ainavu parks ir meistardarbs. Lejā krāšņu ziedu klājums, piekalnē baseins ar strūklaku, bet kalnā – kolonāde, no kuras paveras burvīgs skats uz visu skaisto apkārtni.
Mocarts – kā prece
Lai nokļūtu līdz Zalcburgai un Mocartam, no Vīnes jābrauc apmēram 300 kilometru. Pa taisnu ceļu tas nebūtu daudz, bet, jo tuvāk Zalcburgai, jo līkumaināks kļūst kalnu ceļš. Pilsētas ietekme jūtama visai savdabīgā veidā – braucam garām ezeram, kura ūdenī sāls koncentrācija esot daudzreiz lielāka nekā mums zināmajās jūrās. Agrāk tur apkārtnē ieguvuši sāli, tāpēc arī nosaukums Zalcburga – sāls pilsēta.
Zalcburga ir Mocarta pilsēta. Redzējām vecpilsētā namu, kurā komponists dzimis. Citā pilsētas daļā – māju, kurā viņš dzīvojis. Mocarta vārdā nosaukts tilts, laukums, iela un mūzikas kultūras centrs. Diemžēl izcilā mūziķa vārds pārāk uzbāzīgi izmantots arī komerciālos nolūkos. Mocarta ģīmetnīti var ieraudzīt uz šokolādītēm, karotīšu komplektiem, konfekšu turzām, austriešu šņabja pudelītēm un daudz vēl kur citur. Tas ir tik uzbāzīgi, ka nīdē vēlēšanos rast iespēju pilsētā klausīties komponista mūziku. Bet, paldies Dievam, Zalcburga spēj piesaistīt uzmanību ar ko citu – ar senatnīgo arhitektūru. Neaizmirstami ir puķu musturojumi Mirabellas pils parkā, piecpadsmit akmens rūķīšu kopā sadzīvošana. Daba pati piedāvājusi savu amfiteātri – skaties no Salcachas tilta, no Mocarta, tirgus vai kāda cita laukuma, pretī straujā nogāzē kā izrādē izvērsušās baznīcas, klosteri, citas senceltnes un dominante pašā augšā – Hoenzalcburgas cietoksnis. Kāda kundze no mūsu grupas mazā suvenīru veikaliņā nopirka pārliekamo Zalcburgas skatu kalendāru 2003. gadam. Viņa bija sajūsmā: «Nu es veselu gadu varēšu veldzēties šajās skaistajās atmiņās!»
Kur klintis pašķeļas un ūdeņi trako
Tirole sagaida ar pārsteigumiem. Lihtenšteina aiza. Kalns pāršķēlies uz pusēm. Pa takām, pa tiltiņiem vari ieiet dziļi klints iekšpusē, melnā tunelī taustoties apkampties ar gluži svešu cilvēku un neko nedzirdēt mežonīgās kalnu upes dārdienos. Baisi! Kam sirds neļauj, tie paliek pie pirmā pagrieziena. Tie, kuri par kaitēm nedomā, izklumburē visu mežonīgo maršrutu un ir pārņemti no pirmatnējā skarbā skaistuma.
Kalnu ielejā ieslēpies ciematiņš ir kluss, bet tā rietumu galā, kur apskatāms Krimla ūdenskritums, ir saceltas tūrismam vajadzīgas ēkas, un ļaužu un automašīnu, ka mudž. Tur sākas līkloču kāpiens apmēram pusotra kilometra augstumā (virs jūras līmeņa), lai dažādu līmeņu skatu laukumos varētu vērot varenā ūdens spēka kritumu. Apmēram no 400 metru augstuma kritums klintīs kalnu meža ielenkumā izskatās kā spoža, dzirkstījoša josla, lejāk tā trakojošā varenumā šķaida savu mutuļojošo spēku pret klinšu bluķiem un daļu savas bagātības kā lietu izlaista pār skatītājiem. Pašā lejā lielā ūdens masa nobrūk un pārvēršas straujā kalnu upē. Starp mums ir tādi, kas spēj šo augstuma un ūdens skatu prieku izbaudīt līdz pašai virsotnei, citi uzkāpj līdz krodziņam apmēram kilometra kāpienā, bet daži aprobežojas ar noslēguma skatu lejā – pēc spējām.
Pasaules lielākais kristāls
Tiroles galvaspilsētā Insbrukā Olimpisko centru redzam tikai caur autobusa logu. Vēlāk apskatām nakts ugunīs spīdošo vecpilsētu, interesantus veikaliņus, kas jau slēgti, pils pagalma malā klausāmies pūtēju orķestra nakts koncertu…
Insbrukas piepilsēta Vaterna nākamajā rītā mums piedāvā pasaules slaveno Svarovska kristālu muzeju. Drīzāk gan tas ir kristāla mākslas centrs, svētnīca, kur atspoguļojas pat sienas, grīda, kur pustumsā atskan balsis, kur staru kūļi vienojas un rada kristāla pamatu. Tur, skatītāju apjūsmots, guļ pasaules lielākais kristāls. Izstāde ir arī veikals. Un otrādi. Vērtības pasakainas, izvietotas dažādos līmeņos un rakursos. Ja spēj, vari nopirkt greznu kaklarotu par tūkstošiem dolāru, bet vari iegādāties arī nieciņu par pieciem, desmit, piecdesmit eiro. Skaisti ir visi.
Ko vēders prasa
Brauciena labsajūtu bieži vien nosaka vēders. Mūsu šoferi un ekskursiju vadītāji veiksmīgi prata to visu saskaņot, un reizi dienā mums tiek piedāvāts iebaudīt siltu ēdienu. Šoferis zina labākās un lētākās pieturvietas. Austrijā Rozenbergera restorāni ir ļoti līdzīgi mūsu Ķirsona «Lido» tipa ēstuvēm. Ir trīs dažāda lieluma šķīvji – mazais, vidējais, lielais. Par pilnu mazo jāmaksā 1,80 eiro. Vari salikt dažādus salātus, ceptus kartupeļus, sēnes, uzliet mērces. Tikai ne gaļu. Tai ir atsevišķa cena un krietni dārgāka. Piemēram, gulašzupas porcija maksā trīs eiro. Ja gribi karbonādi vai citu ceptu gaļu, būs jāatvadās no pieciem līdz sešiem eiro. Toties varēsi skatīties, kā gardais ēdamais top.
Mīlestība nākot caur vēderu. Arī ekskursijās. Arī Austrijā.
