Kā bija paredzēts, 25. augusta svētdienas dievkalpojumu Sv.Annas baznīcā vadīja evaņģēliste Elīza Zikmane. Jau nedēļu iepriekš mācītājs Tālis Rēdmanis draudzei pavēstīja, ka tas būs pēdējais dievkalpojums, ko Elīza vadīs Jelgavā.
Kā bija paredzēts, 25. augusta svētdienas dievkalpojumu Sv.Annas baznīcā vadīja evaņģēliste Elīza Zikmane. Jau nedēļu iepriekš mācītājs Tālis Rēdmanis draudzei pavēstīja, ka tas būs pēdējais dievkalpojums, ko Elīza vadīs Jelgavā. Septembra sākumā viņa dosies uz Londonu, kur vietējai latviešu draudzei ir vajadzīgs mācītājs. Konkursā trimdas latvieši no vairākiem kandidātiem izvēlējās tieši mūsu jauno, darbīgo un izdarīgo mācītāja palīdzi, diakonijas darba vadītāju.
«Lai jums svētīts ceļš uz mājām, nākamā nedēļa un viss turpmākais laiks…» baznīcā, kā parasti, atvadoties teica Elīza. Viņa vēl piebilda, ka atvainojas par neprecīzo liturģisko dziedāšanu. Kaut arī dievkalpojumus Elīza vada jau vairākus gadus, no liturģisko tekstu dziedāšanas viņa līdz šim bija atturējusies, aizbildinoties ar rūcējas balsi, bet pirms došanās uz Angliju sadūšojās. Taču, kā atzina ērģelniece Rudīte Grīnvalde, skanēja labi, un žēl, ka Elīza nebija baznīcās dziedājusi jau agrāk. Viņas skaidrā, izteiksmīgā, arī temperamentīgā balss paliek atmiņā arī tad, ja no dievnama pēdējiem soliem pašu sludinātāju neredz.
No mākslas uz teoloģiju
Elīza dzimusi pirms 28 gadiem Jelgavā. Viņa ir pazīstamās grafiķes Lolitas Zikmanes meita. Arī Elīza ir absolvējusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu. Liela daļa tās beidzēju stājās Mākslas akadēmijā, tajā studējusi arī viņas māte. Taču Elīzai gribējās kaut ko savu, neparastāku. Tā viņa aizgāja studēt uz Kristīgo akadēmiju (ko tagad pazīstam kā Diakonijas institūtu), kur bija mākslas nodaļa. Šķita, ka tā sevī izdosies apvienot gan mākslu, gan interesi par kristīgo ticību, kurai Elīzai pievērsās, sākoties jaunības gadiem. Tomēr tikko atvērtā akadēmija (viņai bija studenta apliecība ar 1. numuru) meiteni neapmierināja. Viņa iestājās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un 2000. gadā to beidza.
«Manā dzīvē liela nozīme ir jau aizsaulē aizgājušajam prāvestam Jānim Priedniekam. Viņš mani 1992. gadā Annas baznīcā kristīja un iesvētīja,» atzīmē Elīza.
Tagad viņai ir atzīstama teoloģiskā izglītība, arī pieredze, strādājot baznīcas darbā. Turpretī evaņģēliski luterisko draudžu Latvijā ir daudz vairāk nekā mācītāju, tās visas nav iespējams pienācīgi apkalpot. Tomēr mācītāja amats Elīzai vismaz pagaidām ir liegts. Kopš arhibīskapa amatā ir Jānis Vanags, vairāk neviena sieviete šajā amatā nav ordinēta. (starp citu, pēdējā vēl nelaiķa arhibīskapa Kārļa Gailīša ordinētā Latvijas mācītāja ir jelgavniece Dace Rubļevska).
Trimdas baznīcas arhibīskapam Elmāram Ernestam Rozītim šajā ziņā ir atšķirīga nostādne – viņš sievietes mācītāja darbam ir atzinis par piemērotām. Ir vairākas jaunas Latvijā augušas un Latvijas Universitāti beigušas teoloģes, kas Rietumos strādā par mācītājām. Vai Elīza izmantos šo iespēju? To viņa nolēmusi apdomāt Anglijā pavadāmā gada laikā.
Rets mācītājs ir tikai mācītājs
Otra Latvijas baznīcas kalpu dzīves puse ir pavisam vienkārša. Proti, mūsdienās luterāņu draudzēm ir grūti uzturēt gan savas baznīcas, gan arī to darbiniekus. Lai varētu savilkt kopā galus, bieži vien mācītāji strādā vairākos amatos un darbos. Citi pienākumi draudzē galvenokārt tiek veikti sabiedriskā kārtā. Elīza beidzamos divus gadus vadīja Sv.Annas baznīcas Diakonijas centru. Tā darbība krietni pārsniedz draudzes ietvarus – tiek atbalstīti gan bezdarbnieki, gan jaunās māmiņas, gan sniegta palīdzība slimajiem un vientuļajiem. Par Dievu tādā darbā daudz nerunā, taču kristīgā morāle jūtama viscaur. Aizvietojot mācītājus, Elīza ir arī vadījusi dievkalpojumus, kristījusi bērnus, izvadījusi kapsētā. Vienīgi laulāt un atlaist grēkus viņa kā evaņģēliste nedrīkst. Viena no mīļākajām mazajām draudzēm Elīzai ir Salgalē, kur viņa nākamsvētdien vadīs pirms aizbraukšanas pēdējo dievkalpojumu. Ja runājam par Elīzas līdzšinējā baznīcas karjerā sasniegto mēnešalgu, tā iznāk apmēram tāda kā mammas pensija, tomēr Elīza ziedo baznīcai desmito tiesu. Dzirdēts, ka to dara arī vecākie draudzes locekļi – pensionāri. Un kurš vēl no mums, kura maks ir biezāks? Kāda runa par desmito tiesu, ja daudzi, kas skaitās draudzē un varētu kaut ko atlicināt, nesamaksā pat ikgadējo sešu latu draudzes nodokli! Anglijā Elīzai baznīcas alga būs lielāka, uzreiz nevajadzēs meklēt kādu papildu darbiņu. Taču viņa domā par blakusizglītošanos.
Risks ar paļāvību uz Dievu
Uz konkursu noslēdzošo darba interviju Londonā Elīza bija maijā. Piedāvātie sadzīves apstākļi tur ir labi: vienmēr būsi paēdusi, ārpilsētā istabiņa, kur vakarā galvu nolikt. Vienīgi skumji, ka draudzei trūkst pašai sava dievnama. Londonas draudzē ir ap trīssimt latviešu, taču ar viņu ziedojumiem baznīcas uzturēšanai nepietiek, dievkalpojuma telpas tiek īrētas. Turpat citā laikā lūdzas igauņi, arī etiopieši un citas tautas, kurām ir savi luterāņu pārstāvji Vecās pasaules lielpilsētā. Vēl Elīzai paredzēts darbs par ticības mācības skolotāju Londonas latviešu skolā, kas svētdienās tiek organizēta Daugavas Vanagu namā. Kā jauniete pārdzīvos atstatu dzīvošanu no tuviniekiem? Visā šajā lietā, kā Elīza atzīst, ir risks. Racionāli ņemot, izskatās bēdīgi, un es Elīzai saku: «Kā tas ir? Jauna, skaista, izglītota sieviete precību gados aizbrauc no Jelgavas, iedzīvotāju skaitā vēl aizvien dilstošās Latvijas. Vai tu maz atgriezīsies – tas vēl ir jautājums. Taču risks, ja tas ir apvienots ar paļāvību uz Dievu, piešķir dzīvei garšu.
Un Elīza, dzīvespriecīgi atsmejot, saka: «Bet varbūt es, atpakaļ braukdama, paņemšu vēl kādu bariņu līdzi!»
