Iespējams, ka, klimatam kļūstot vēl siltākam, Latviju kādreiz sauks par, piemēram, Bulgāriju.
Iespējams, ka, klimatam kļūstot vēl siltākam, Latviju kādreiz sauks par, piemēram, Bulgāriju. Jau šovasar tomāti ir tik saldi kā vīnogas un to miziņa sīksta kā bruņurupuča olas apvalks, sīpoli kā kāļi, bet burkāni, ja tiem vēl ļaus augt līdz oktobrim, izaugs lieli kā cukurbietes. Kur visu bagātību lai liek? Kas notiek dārzeņu tirgū Latvijā, kaimiņos un Eiropā?
Dārzeņu tirgus Latvijā
Mūsu dārzeņkopju lielākā problēma ir Latvijas ierobežotais tirgus. Vietējo pircēju skaits katru gadu samazinās par 0,6 procentiem. Eksporta iespējas niecīgas, turklāt patēriņā ļoti liels (pat līdz 40 procentiem) ir pašaudzēto dārzeņu īpatsvars.
Tomēr nozare attīstās. To Latvijā veicinājušas subsīdijas par siltumnīcu un (kopš 2001. gada) arī par lauka dārzeņu platībām. Subsīdiju saņēmēji šogad dārzeņu audzēšanu palielinājuši pat 1,5 reizes salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tiesa, subsīdijas saņemtas tikai par aptuveni trešo daļu siltumnīcu kopplatības un ap 10 procentiem lauka dārzeņu platību. Dārzeņi lielākoties tiek audzēti sīksaimniecībās pašu tiesai, jo minimālās platības subsīdiju saņemšanai ir 0,5 ha siltumnīcām un 3 ha lauka dārzeņiem.
Ar to izskaidrojams arī salīdzinoši nelielais importēto dārzeņu īpatsvars mūsu tirgū, kas stabilizējies apmēram 20 procentu robežās. Galvenokārt importējam sīpolus, tomātus un gurķus no Spānijas, Nīderlandes, Polijas un Lietuvas, turklāt visvairāk sīpolu un tomātu (gandrīz pusi).
Savukārt dārzeņus eksportējam ievērojami mazāk. Pērn aiz valsts robežām tie pārdoti tikai par 1,1 milj. latu, turklāt lauvas tiesu (85 procentus) veidoja tādi «dārzeņi» kā… mežā lasītās gailenes! Šogad situācija nedaudz citāda, vairāk, piemēram, pārdots kāpostu un burkānu uz Lietuvu un Krieviju. Tomēr apjomi joprojām ir niecīgi, turklāt šīs kultūras ir ļoti lētas. Kā uzskata dārzeņkopības eksperts agronoms Māris Gailītis, perspektīvāks varētu būt dārgāku dārzeņu – mārrutku, puravu, retāk audzētā topinambūra, pastinaka, melnsaknes – eksports. Tomēr visgrūtāk ir atrast pircēju un sagatavot vismaz 20 tonnu viendabīgas produkcijas kravu. Līdz šim vairāk veicies mūsu sēklaudzētājiem, kas uz Nīderlandi un citām valstīm pārdevuši Latvijā audzētās sēklas vairāk nekā 250 000 latu vērtībā.
Nepietiekami attīstīta Latvijā ir dārzeņu pārstrāde: gadā mūsu uzņēmumi pārstrādā knapi vienu procentu izaudzēto dārzeņu. Mainoties pircēju pieprasījumam, vērojama tendence kāpināt tā dēvēto «ērto» dārzeņu sagatavošanu fasētā un saldētā veidā.
Kaimiņu dobēs un siltumnīcās
Lietuvā dārzeņus audzē vairāk nekā Latvijā un Igaunijā, taču krietni mazāk nekā Polijā, Baltkrievijā un citās valstīs. Lietuviešu galvenais konkurents ir Polija, kur izaudzē daudz vairāk dārzeņu nekā patērē. Polijas un Nīderlandes dārzeņi veido Lietuvas importa lielāko tiesu, turklāt no šīm valstīm ievestā prece tiek tirgota galvenokārt par dempinga cenām. Savukārt Lietuva, izmantodama nelielo attālumu, savu produkciju eksportē galvenokārt uz Latviju un Igauniju, bet nākotnē cerīgi lūkojas uz Skandināvijas valstu pusi un tirgu Krievijā. Kopumā ārzemju pircējiem ir vilinoši Lietuvas dārzeņkopju piedāvājumi, taču viņi grib saņemt lielu un atbilstošas kvalitātes produkcijas apjomu, ko varētu piegādāt īsā laikā. Tāpat kā Latvijā, šādas prasības nav pa spēkam atsevišķām sīkām un vidējām saimniecībām, tāpēc reāla iespēja ir kooperācija.
Tāpat kā pie mums, arī Lietuvā netiek pietiekami attīstīta dārzeņu pārstrāde: uzņēmumi lielākoties novecojuši, rekonstruējami. Arī lietuvieši konstatējuši, ka Eiropas Savienībā (ES) un pašu valstī arvien vairāk tiek pieprasīti saldēti dārzeņi.
Pašlaik mūsu dienvidu kaimiņi cenšas panākt, lai valsts nopietnāk organizētu vietējā tirgus aizsardzības pasākumus, radītu labvēlīgāku kvotu mehānismu, dārzeņu importa kvotas ierobežojot tajos mēnešos, kad pietiek pašu produkcijas.
Lietuvā speciālas lauku atbalsta programmas ietvaros paredzēts atbalsts par modernizētās siltumnīcās audzētiem kultūraugiem: tiešos maksājumus var saņemt uzņēmumi vai zemnieki, kuri ieviesuši dārzeņu audzēšanu substrātos, datorizētu mēslošanu un kuru siltumnīcās produkcija tiek audzēta vismaz deviņus mēnešus gadā, turklāt nodrošinot ne mazāk par 25 kg/m2 lielu ražu. Atbalsts paredzēts arī bioloģiskās produkcijas ražotājiem. Par lauka platībās audzētiem dārzeņiem valsts atbalsts šogad nav paredzēts.
Savukārt Igaunijā dārzeņkopībai nav tieša valsts atbalsta, ir tikai paredzētas subsīdijas sertificētai sēklai un sertificētas kartupeļu sēklas audzēšanai.
Kas tagad notiek Eiropā?
ES galvenais koptirgus elements dārzeņu sektorā ir ražotāju organizācijas, kas neiekļauj tirgotājus, toties var apvienot arī tādus ražotājus, kuri vienlaikus nodarbojas ar savas produkcijas realizāciju. Katrā ES valstī ir vairākas šādas organizācijas (piemēram, Beļģijā vien sešas, un tās dod 71 procentu augļu un dārzeņu, bet Portugālē pat 39 organizācijas, kuras kontrolē tikai četrus procentus saražotā), un visas kopā ražo ap 40 procentu no kopējā ES augļu un dārzeņu apjoma.
Pavisam ES lauksaimniecībā izmanto 130 443 000 ha, no tiem dārzeņi tiek audzēti aptuveni vien 2000 hektāros. Visienesīgākais dārzeņu bizness ir Vidusjūras reģiona valstīs. Visvairāk svaigos dārzeņus ES valstis eksportē uz Krieviju, Poliju, Čehiju un Šveici, bet saldēto produkciju veiksmīgi pārdod Kanādā, Šveicē, ASV un Arābu Emirātos. Tajā pašā laikā ES valstīs tiek ievesti svaigi dārzeņi galvenokārt no Marokas, Ēģiptes un Izraēlas, bet saldēti – no Polijas, Ungārijas, Ķīnas un Turcijas.
Kopumā svarīgi ievērot, ka ES dārzeņu sektorā jau gadiem ilgi ir negatīva ārējās tirdzniecības bilance, tas ir, ES «vēders» prasa vairāk dārzeņu «no malas», nekā tā pati pārdod citām valstīm.
Šogad no ES budžeta dārzeņu un augļu audzēšanas atbalstam piešķirti 165 miljoni EUR, tajā skaitā eksporta subsīdijas svaigiem augļiem un dārzeņiem ir 35 miljoni eiro, bet pārējā summa paredzēta tiešajiem maksājumiem.
