Piena svētku vakarā kultūras nama vistumšākajā stūrī ēkas otrajā stāvā pulksten 19.15 notiks ēnu teātra izrāde «Katram sava vieta kūtī jeb, lai kā arī mēs necenstos, vakarā mušas būs tik un tā».
Piena svētku vakarā kultūras nama vistumšākajā stūrī ēkas otrajā stāvā pulksten 19.15 notiks ēnu teātra izrāde «Katram sava vieta kūtī jeb, lai kā arī mēs necenstos, vakarā mušas būs tik un tā».
Latvijā mazpazīstamo ēnu teātra ideju Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra» projektu vadītājs Āris Dreimanis un Kultūras skolas absolvente Liene Burba atveda no šogad pirmoreiz rīkotajām Ziemeļeiropas Jauniešu mākslas loka (NEYAC) meistardarbnīcām Vāsā (Somijā) (ar tām, kā «Ziņas» stāstīja 6. jūnija numurā, sākās turpmākajos gados paredzētais desmit šā reģiona pilsētu pārstāvju kultūras sadarbības projekts).
Liene atzīst, kā sākumā arī viņai bijis pilnīgi cits, pārlieku vienkāršots, priekšstats par šo mākslas jomu. Tuvāka pētīšana abām ar izrādes gatavošanā iesaistīto bijušo skolasbiedreni Ilzi Bērzariņu atklājusi ēnu teātra dažādās apguves pakāpēs lietojamo tehniku daudzveidību. «Ņemot vērā, ka Piena svētkos paredzētā izrāde ir pirmais mēģinājums, izmantosim tehniku, kas gan nav gluži tik vienkārša kā Somijā rādītā, bet kuras pamatā joprojām ir darbošanās ar papīrā grieztām marionetēm (meistari, kas apguvuši ēnu teātra «augstāko pilotāžu», spēj vienlīdz izteiksmīgi leļļu vietā izmantot savu ķermeni – rokas).»
Lienes un Ilzes izvēlētajā variantā ķermeņa ēnu kustību pārvaldīšanu aizstāj, viņu vārdiem, ne mazāk aizrautības un rūpju, kas jāiegulda papīra leļļu izgatavošanā, lai panāktu izrādes varoņu izteiksmīgumu.
Visjaukākie ir brīži, kad vari ņemt lelles un sākt darboties, visgrūtākie – izrādes sagatavošanas priekšdarbi, atzīst Liene. Tikai tad, kad sagādāta skatuve, apgaismojums, mūzika, vari domāt par ko sarežģītāku pašā izrādes darbībā.
Līdz ar ieceri pirmo ēnu teātra izrādi rīkot Piena svētkos kļuva skaidrs, ka piemērota tēma jāizdomā pašām – bija jākļūst ne tikai par savas izrādes scenogrāfēm, bet arī dramaturģēm. Un par ko gan šādā reizē lai raksta, ja ne par govīm? «Piena cenas krītas, bet govis kļūst arvien populārākas – arī avīzes tās piemin arvien biežāk,» konstatē Ilze. Tā, talkā ņemot radu, draugu un paziņu viedokli, tapa mūsdienu sadzīves reālijām veltīta «govistiska drāma vienā cēlienā». «Uzdevām arī tādus jautājumus kā, piemēram, vai govs ir tikai piena devēja un vai, jūsuprāt, tā arvien stāv uz četrām kājām?» par ludziņas tapšanu stāsta Liene. «Par mūsējām to nevar teikt: stāvēt uz divām – to diktē gluži cilvēciskas dabas praktiski apsvērumi.»
