Līdzīgi 8. maijam, 16. martam, Mores kauju atceres dienai septembra beigās un 23. decembrim, kas aicina un sauc kopā jau sirmos latviešu leģiona karavīrus, par tradīciju kļuvuši arī salidojumi augustā.
Līdzīgi 8. maijam, 16. martam, Mores kauju atceres dienai septembra beigās un 23. decembrim, kas aicina un sauc kopā jau sirmos latviešu leģiona karavīrus, par tradīciju kļuvuši arī salidojumi augustā. Šogad pulcējāmies 24. augustā. Salidojumu sadarbībā ar Aizsardzības ministriju organizēja Latvijas Nacionālo karavīru biedrība (LNKB), piedaloties Latvijas Virsnieku apvienības biedriem, viņu ģimeņu locekļiem, piederīgajiem, draugiem un tāliem viesiem no visiem Latvijas novadiem, arī no Jelgavas.
Netālu no Tukuma, pie Smārdes stacijas, atrodas stalts piemineklis, kas, par brīnumu, nav iznīcināts padomju varas gados. Uz tā uzraksts «Latviešu veco strēlnieku un nacionālās armijas varoņu piemiņai». Otrā pusē iekaltas R.Bērziņa dzejoļa rindas:
«Kaut varons snauž,
Viņš dzīvs ir savā tautā.
Pēc lieliem dēliem
Tauta mūžam jautā.»
Dzejoļa patriotiskās rindas šodien sauc kopā salidojuma dalībniekus, lai tie atcerētos un godinātu Otrajā pasaules karā kritušos leģionārus, kavētos atmiņās par daudzajām kaujām, bargo likteni pēc kara un apcerētu aizmirstību un necieņu šodienas apstākļos.
Salidojumu atklāja LNKB priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis. Mācītājs G.Kalme savā svētrunā atdeva godu kritušajiem, cildināja latviešu leģionāru varonību, kas, kaut arī svešiem ieročiem rokās, pierādīja visai pasaulei, ka neesam brīvprātīgi pievienojušies PSRS, bet esam okupēta valsts, kur vienu okupāciju nomainīja otra. Bet no diviem ļaunumiem bija jāizvēlas mazākais. Visiem rūgtā atmiņā bija Baigais gads. Vēlāk sabiedrotie mūs nodeva saplosīšanai lielākajam pasaules ļaunumam, kas vēl gaida savu tiesu. Dalībniekus sveica aizsardzības ministrs Ģ.V.Kristovskis un citas sabiedrībā pazīstamas personas. Seno ieroču brālībā tāpat kā toreiz pirms tālajiem gadiem kopīgās dziesmās, sengaidītās tikšanās pavadījām ceturtā latviešu leģiona salidojuma saulaino dienu . Atgriežoties mājup, iebraucām Ķemeros, lai apskatītu liktenim pamesto dižo Ķemeru sanatorijas ēku, kādreizējo Latvijas lepnumu, kas jau ilgus gadus slēgta atpūtniekiem. Pārsteidza poliklīnikas, dūņu iestādes un citu ēku dēļiem aiznaglotie logi. Daudzās kafejnīcas un lielā ēdnīca bez logiem, tukšas un izdemolētas. Iespaids kā dažas dienas pēc kara, kad viss sagrauts. Tikai retais gājējs iegriežas veldzēties pie sēravota, kur kādreiz bija jāstāv rindā. Nav izprotama mūsu vadošo partiju rīcība – tautai tik nepieciešamās veselības aprūpes iestāžu tīkla sagraušana. Ķemeru sanatorija taču varētu apkalpot arī tūristus un dot finansiālu ieguldījumu valsts ekonomikā.
