Vakar Jelgavas Dome lēma par piedalīšanos Zemgales plānošanas reģionā.
Vakar Jelgavas Dome lēma par piedalīšanos Zemgales plānošanas reģionā. Pašvaldībai šāds lēmums bija jāpieņem saskaņā ar pavasarī Saeimā apstiprināto Reģionālās attīstības likumu, kas paredz, ka līdz septembra sākumam Ministru kabinets apstiprina plānošanas reģionu teritorijas saskaņā ar pašvaldību iesniegtajiem priekšlikumiem. Atbilstoši šim likumam Latvijā ir izveidoti pieci reģioni: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales. Svarīgākais tagad ir apstiprināt to robežas un vienlaicīgi tādās pašās apstiprināt valsts pārvaldes reģionus.
Paredzēts, ka plānošanas reģionu funkcijās ietilps reģiona attīstības programmu (ekonomiskās, sociālās, vides aizsardzības un kultūrvēsturiskā mantojuma attīstības) izstrāde, pieņemšana un realizēšana. Tiem tiks arī atsevišķas decentralizētās valsts funkcijas: no Labklājības ministrijas – speciālā sociālā aprūpe, no Satiksmes ministrijas – 2. šķiras valsts autoceļi un reģionālais sabiedriskais transports, no Ekonomikas ministrijas – reģiona investīciju programmas, no Izglītības un zinātnes ministrijas – speciālās un profesionālās (pamata un vidējās) izglītības iestādes, internātskolas, bet no dažādu nozaru ministrijām – profesionālā un valsts atbildībā esošā speciālā vidējā izglītība.
Statistikas dati parāda milzu atšķirību starp galvaspilsētu un reģioniem. Liela nevienmērība redzama pat vienas ministrijas ietvaros. Labklājības ministrijas pārziņā ir astoņas reģionālās slimokases un desmit vides veselības centri, Tieslietu ministrijai ir pieci tiesu apgabali, deviņas uzņēmumu reģistra reģionālās nodaļas, savukārt Naturalizācijas pārvaldei ir desmit nodaļas. Šādā situācijā tiek apgrūtināta vienotas statistikas sistēmas un atbilstošu datu bāzu izveide, nerunājot nemaz par to, ka iedzīvotājiem ir grūti iegūt nepieciešamo informāciju un izziņas.
Eiropas Savienības (ES) viedoklis tiek locīts dažādos veidos. Viena lieta ir ES likumdošana un tās prasības. Primārā jeb ES pamatlikumdošana, kas nosaka pašas savienības izveidi, struktūru un pārvaldi, neskar reģionus, bet sekundārā likumdošana (noteikumi, direktīvas) nosaka dalībvalstu pienākumu sniegt pilnīgu un objektīvu informāciju par valsts reģioniem un izveidot to attīstības plānus. ES neizvirza nekādas īpašas prasības no reģionu viedokļa. Cits aspekts ir dažādu ES komisiju un ekspertu domas. Daudzveidīgu programmu pārstāvji un eksperti pauž savu – speciālistu – viedokli, un tas visbiežāk ir šāds: Latvijai ir vajadzīgi lielāki reģioni, jo tad būtu vieglāk administrēt dažādas programmas.
Domājams, neviens nopietni neiebildīs pret to, ka reģionālā reforma ir nepieciešama. Tikai – kāda šī reforma būs? Kas to kavē realizēt, ievērojot iedzīvotāju intereses (viņu vārdā taču viss tiek darīts)? Viedokļi par reģionālo reformu ir visai atšķirīgi, un te izveidojas vairākas interešu grupas. Lai tās noteiktu, jāatbild uz vairākiem svarīgiem jautājumiem – kāpēc mums vajag lielas reģionālās pašvaldības, kas atbalsta šo mērķi, kas ir mērķa pretinieki?
Politiskajām partijām reģioni un to iespējamais teritoriālais dalījums vispirms saistās ar politisko cīņu. Tāpēc šajā aspektā būtiskākais partiju vērtējums jebkurai reformai – kā mēs ar savu partiju varēsim reģionā startēt nākamajās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka katras partijas attieksme pret reģionālās reformas modeli būs atkarīga no tās izredzēm uzvarēt. Tā saucamo «lielo» politisko partiju aizskartās ekonomiskās intereses varētu būt galvenais, kas nosvērtu svaru kausus par labu kādam no risinājumiem.
Rajonu attieksme parasti ir divējāda: no vienas puses, tie saskata šajā procesā attīstību, no otras puses, – draudus pašu rajonu un to administrācijas izzušanai. It īpaši to, kuri varētu tikt «pievienoti» plānošanas un valsts pārvaldes reformas gaitā.
Arī lielajās pilsētās viedoklis ir diferencēts: ar entuziasmu gaidāmo reģionu veidošanu uztver pilsētas, kas, iespējams, paliks reģionu centri. Toties tās, kuras nav «izredzēto» lomā, to gaida ar bažām. Tāpēc, domājams, pēc Saeimas vēlēšanām runas par reģionālas reformas modeļiem atsāksies ar jaunu sparu un atbilstoši pārsvaru guvušo politisko spēku interesēm. Svaigumu šajā procesā varētu ieviest reģionālo partiju uznākšana uz politiskās skatuves.
Atbilde uz jautājumu, kā tiešie reformas «saņēmēji» (pilsētnieki, laucinieki, lielie un mazie uzņēmēji) uztvers šīs pārmaiņas, vēl pagaidām ir samērā abstrakta. Kaut arī publikāciju presē ir bijis daudz, lielai daļai iedzīvotāju savs viedoklis vēl nav izveidojies. Pagaidām to pārsvarā veido tie paši politiskie un vietējie administratīvie spēki, kas ieinteresēti problēmas risināt sev vēlamā veidā.
Tāpēc var secināt, ka galvenais šķērslis, kādēļ reforma «buksē», ir nevis ekonomiskā pamatojuma, bet gan politiskās gribas trūkums. Dažādu interešu grupas rīkojas nesaskaņoti. Kamēr Latvijā nav stipras politiskās gribas realizēt reģionālo reformu, tikmēr tā virzīsies uz priekšu līdzšinējā tempā un neskaidrībā.
