Pēc 27. augustā publicētā kolēģu apsveikuma cienījamie lasītāji varētu zināt, ka Neldas un manā ģimenē ir piedzimusi meitiņa Gerda.
Pēc 27. augustā publicētā kolēģu apsveikuma cienījamie lasītāji varētu zināt, ka Neldas un manā ģimenē ir piedzimusi meitiņa Gerda. Šajā sakarā apņēmos aprakstīt svarīgā notikuma galvenās detaļas, proti, ģimenes dzemdības. Ievērojot laikraksta reklāmas nodaļas interesi neiedrukāt avīzē slēptu reklāmu, neminēšu slimnīcu, kurā tās notika. Tepat Latvijā jau vien tas bija.
Ģimenes dzemdības – tas ir viens no jautājumiem, ko apspriež daudzi jauni pāri. Pirms pāris gadiem, nākot pasaulē mūsu pirmdzimtajam dēlam Jānim, es šaubīgi mīņājos uz slimnīcas sliekšņa un priekštelpā iznākušajai vecmātei noraizējies jautāju: «Vai tiešām sieva domā, ka man dzemdībās vajadzētu būt klāt?» Tagad šāds jautājums mums nepastāv. Ir skaidrs, ka tiešām ir labāk, ja šajā grūtajā un skaistajā brīdī esam kopā.
Tēvam otrajā reizē grūtāk
Pirmās dzemdības Neldai bija smagākas. Kā viņa pati rēķina, sāpes viļņveidīgi turpinājās astoņpadsmit stundu… (es biju klāt beidzamajās četrās). Otrās dzemdības ilga trīs stundas 50 minūtes. Protams, ka tās viņai izciest bija vieglāk. Turpretī man tas bija tieši otrādi. Pirmajās dzemdībās biju diezgan nepieredzējis un mana palīdzība sievai aprobežojās, var teikt, ar radiostaciju pārslēgšanu, šā un tā padošanu un galu galā laimīgajās beigās – ar steigšanos uz veikalu pēc vakariņām. Protams, arī tas nebija lieki (dēls piedzima, skanot Broņislava Spridzāna vadītajai Latvijas Radio armijas programmai «Junda»). Taču otrajā reizē es jau metos šajā lietā iekšā ar citām zināšanām, apņēmību un pieredzi.
Teciņus atpakaļ uz slimnīcu
Pagājušās svētdienas rītā vēl mierīgi ar izslēgtu mobilo telefonu lūdzos dievkalpojumā, bet, kad, izejot baznīcas dārzā, zvanīju sievai, viņa teica, ka nesen kā pienākušais ārsts atļāvis pastaigāties, bet tikai kopā ar vīru. Nu, protams, ka pastaigas grūtniecēm ir vēlamas, un es drīz vien devos ceļā. Bijām nostaigājuši no slimnīcas nepilnu kilometru, kad sieva secināja: nu gan sākas. Teciņus, ik pa brīdim (kad uznāca viļņveidīgās sāpes) apstādamies, stūrējām atpakaļ uz slimnīcu.
Laimīgi tikām līdz palātai, nomazgājāmies, un es pārģērbos priekšā stāvošajam darbiņam speciāli mājās sagatavotās vieglās un pilnīgi tīrās drēbēs. Kā to varēja gaidīt, sievai pastaigas laikā sākušās sāpes pastiprinājās. Pārslēdzot radio programmas un cenšoties stāstīt kaut ko patīkamu, centos Neldu mierināt. Taču diez ko labāk viņai no tā nekļuva. Ārste piedāvāja Neldai iet vannā. Varbūt vajadzēja piekrist, taču atteicāmies. Un tad vecmātei radās doma par citu atsāpināšanas paņēmienu, kādu šajā slimnīcā pirms pāris gadiem nemanīju. Proti, viņa ieteica sievai jāteniski uzsēsties uz lielas gumijas bumbas. Skaidrs, ka uz tādas nosēdēt nebūtu viegli, arī sauļojoties pludmalē. Lai sēdētāja nenokristu zemē, ļoti vajadzīgs bija kāds pieturas punkts. Neko tur nevar palīdzēt divās dzemdību zālēs aizņemtie ārsti. Arī vecmātei rūpju gana (viņai dzemdību laikā turklāt vēl jāpaspēj sarakstīt veselu kaudzīti dokumentu). Tad nu tiešām lieti noderēja mana klātbūtne. Vecmāte nolika uz bumbas sēdošajai Neldai pretī krēslu, uz kura apsēdos. Nu sieva varēja pret mani atbalstīties. Taču es nesēdēju kā stabs, bet gan sāpju brīžos centos sparīgi masēt sievas muguru. Tā, pretī sēžot un darbojoties (sieviņa uz bumbas, es – uz krēsla), pagāja stunda. Nu iedomājāmies, ka vajadzētu pasūtīt tā saukto epidurālo anestēziju. Līgumā bijām ierakstījuši, ka gribētu dzemdību sāpju mazināšanai sievai mugurā ievadīt zāles, kas to uz laiku padarītu nejūtīgāku. Tāds pakalpojums maksā piecdesmit latu, bet vai nu tādā brīdī naudu žēlosi. Taču, kad ārste Neldu vēlreiz izmeklēja, viņa atklāja, ka kaut ko nomērdējošu potēt jau ir par vēlu – zāles sāks iedarboties tad, kad bērniņš būs piedzimis.
Tālākais norisinājās pat ātrāk, nekā gaidīja vecmāte un ārstes. Meitiņa piedzima, kā parasti, ar plaušas iztīrošu brēcienu. Padevu bērna drēbītes, kas šim brīdim tika speciāli uzsildītas. Pēc tam nesos iekārtot jauno palātu, kas nu bija nevis pirmsdzemdību, bet gan pēcdzemdību nodaļā. Tad sekoja jau ierastais gājiens pēc vakariņām – vistas karbonādes ar kartupeļiem (slimnīcas vakariņu laiks jau bija garām, bet sievietēm pēc dzemdībām gribas kārtīgi paēst. Vienīgi jāskatās, lai bērniņam netiek sapiparots vai sagāzēts piens.). Šampanieša dzeršana dzemdību zālē, kā tas bija, pirmdzimtajam nākot pasaulē, šoreiz nenotika. Lieta jau bija kļuvusi pierastāka. Vienīgi pa ceļam uz veikalu mirkli iegriezos pie drauga – dzejnieka. Viņš ir rakstījis skaistus dzejoļus par mīlestību, bet tā arī palicis neprecējies un dzīvo nabadzīgi. Tomēr savas vecpuiša istabas nekārtībā viņš atrada jaunu svecīti, ko tovakar uz brīdi skaisti aizdedza. Nekad jau pasaule nav bijusi laipna jūtīgai dvēselei, bet lai tomēr vēl vienā sirsniņā deg gaiša uguntiņa.
Nākamajā dienā bija interesants moments, kad divarpusgadīgais brālis ūn mūsu krustmeita Dzintra tikās ar 23 stundas jauno māsiņu. Protams, arī brālim, tāpat kā pieaugušajiem ciemiņiem, gribējās mazo paturēt rokās (ievērojot šo dēla saprotamo un pozitīvo vēlmi, esmu iegādājies guļamistabas durvju krampīti). Mūsu kaimiņiene Ziemeļkundze atceras, ka slavenais kādreizējās Lauksaimniecības akadēmijas profesors Jānis Āboliņš esot mācījis, ka katrā ģimenē vajagot būt vismaz divām meitām un diviem dēliem. Tad katrs izjūt brāļa un arī māsas mīlestību.
Savādās maksas
Kad mēs ar jaundzimušo pauniņā un pārējām somām rokās gājām ārā no slimnīcas, koridorā satikām savādu apmeklētāju grupu – apmēram divdesmit personas. Pirmajā brīdī tie šķita kā ekskursanti – ārzemnieki vai vecāko kursu medicīnas studenti. Taču mirkli vēlāk fiksēju, ka visām dāmām ir krietni apaļi vēderiņi… Izrādās, tie bija ģimenes dzemdību kursu klausītāji, kas ieradušies uz nodarbību dzemdību nodaļā. Ģimenei šie kursi izmaksā 30 latu (tuvinieka klātbūtne dzemdībās – vēl desmit latu). Es gan domāju, ka tas nav īsti pareizi. Kā anekdoti stāsta, ka gadoties dzemdības, kurās medicīniskā palīdzība ir pat vairāk jāsniedz tēvam. Tomēr lielākoties ģimenes dzemdībās tēvs palīdz gan mātei, gan mediķiem, gan bērniņam. Un kāpēc gan viņam par to būtu jāpiemaksā? Drīzāk otrādi – vajadzētu dibināt sabiedrisku fondu, kas kaut mazliet atbalsta tēvu, kad tas noguris iznāk no dzemdību zāles. Var gausties pat vēl vairāk! Latvijas likumos ir noteikts, ka tēvam pēc dzemdībām pienākas 10 diennakšu atvaļinājums, ko viņš var izmantot, līdz jaundzimušais sasniedz divu mēnešu vecumu. Jūs domājat – tas ir apmaksāts atvaļinājums? Nekā. Kā man paskaidroja darba inspekcijā, šim likumam valsts budžetā finansiāla seguma pagaidām nav. Bet varbūt lai paliek, kā ir! Man lielākais gandarījums ir dzemdību sāpēs sieviņas teiktie vārdi: «Ko es bez tevis darītu!» Un arī vecmātes piebilde darba nobeigumā: «Jūs arī bijāt labs.»
Horoskopu lasītājiem jāpiebilst, ka otrā Lauviņa mūsu ģimenei šoreiz neiznāca. Dzemdību beigās tika priecīgi atzīmēts, ka varbūt viss tik ātri un labi gāja arī tāpēc, ka vecmāte bija Lauva, ginekoloģe – Lauva, bērnu ārste – Lauva un arī pati māmiņa –Lauva. Vienīgi klātesošais tēvs, kas savulaik ar ārsta Priednieka gādību piedzima ķeizargriezienā, skaitās Jaunava, un nu iznāk, ka mēs ar Gerdu esam vienā zvaigznājā.
