Septembrī, kā parasti, Lauksaimniecības universitātes pirmkursnieki dosies uz mācību pētījumu saimniecību «Vecauce», kur iepazīsies ar lauku vidi.
Septembrī, kā parasti, Lauksaimniecības universitātes pirmkursnieki dosies uz mācību pētījumu saimniecību «Vecauce», kur iepazīsies ar lauku vidi. Jau vairāk nekā astoņdesmit gadu par šo pievilcīgo vietu studenti saka: «Jauki dzīvot Vecaucē/Tur neviens mūs netraucē.» Par to netraucēšanu gan jāteic, ka mācību process Vecaucē ir intensīvs, tomēr, it īpaši padomju okupācijas laikā, cilvēka gars laukos bieži vien bija brīvāks, latviskāks nekā pilsētā.
Padomju laikā diezgan plaši tika izmantots dzelzceļš. Piecdesmitajos, sešdesmitajos gados praktikanti un viņu pasniedzēji no Jelgavas uz Auci parasti brauca ar vilcienu. Arī tagad tas vēl kursē šajā maršrutā, diemžēl Auces stacijas ēka ir slēgta (biļetes jāpērk pie konduktora vilcienā). Dzelzceļa pasažieru plūsma ir jūtami samazinājusies. Taču piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vakara vilciena pienākšana Aucē bija vesels notikums, kuram savlaicīgi gatavojās gan aizbraucēji, gan sagaidītāji. Studentu ierašanās dažkārt izvērtās jautrā ielu gājienā ar dziesmām, skaļi izteiktiem jokiem, arī kritiskām piezīmēm.
Viens no Latvijā vispazīstamākajiem dārzkopības zinātniekiem profesors (diemžēl nu jau nelaiķis) Imants Gronskis atcerējās, ka reiz agronomu puiši, lielā barā nākot no vilciena, iedomājās samainīt stacijas kungu publiskās tualetes pazīšanās zīmi ar izkārtni pie Auces milicijas nodaļas. Uz zināmu laiku izraisītais pārpratums beidzās bez projekta autoru noskaidrošanas. Miliču kungi, protams, solīja uzlabot studentu disciplīnu.
