Problēma nevar tikt atrisināta, vienīgi atrodot tai piemērotu definīciju. Kaut gan, protams, ir būtiski precīzi un trāpīgi to nosaukt.
Problēma nevar tikt atrisināta, vienīgi atrodot tai piemērotu definīciju. Kaut gan, protams, ir būtiski precīzi un trāpīgi to nosaukt. Laikam pēc šāda principa aizvadītajā nedēļā rīkojās Ministru kabinets, akceptēdams kārtību, kādā turpmāk valsts un pašvaldību institūcijas izvērtēs ietekmi uz nabadzības novēršanu savos projektos.
Pati «kārtība», protams, ir sarežģīta un birokrātiska, izvērtēšanas process – ne mazāk, bet «nabadzības novēršana» ar katru gadu šķiet arvien utopiskāka.
Līdz šim dažādi vienkārši un sarežģīti termini nu nekādi nebija savācami vienkop. «Minimālā alga», «iztikas minimums», «patēriņa grozs», «vecuma pensija», «maznodrošināta persona», «bezpajumtnieks», «nabadzība», «iekšzemes kopprodukta pieaugums» – šie un līdzīgi termini Latvijas apstākļos neturas kopā, bet izplūst, izlavās caur pirkstiem kā ķīselis. Jo, piemēram, iztikas minimums nepārtraukti aug, apsteidzot minimālās algas un pensiju palielināšanu, savukārt pastāvīgais, formāli aprēķinātais iekšzemes kopprodukta kāpums nesader ar sabiedrības (ne)labklājību…
Ir zināms, cik sarežģīti pašvaldībām izšķirties par maznodrošinātā statusa attiecināšanu uz vienu vai citu personu. Ja ģimenē abi vecāki strādā, par darbu saņemot tikai minimālo algu, bet tomēr iemanās pabarot un vēl izglītot bērnu pulciņu, ir jāmāk ar gluži ekvilibristiskiem trikiem šādai ģimenei panākt maznodrošinātās statusu. Nereti vienkāršāk pie tāda tikt, ja, pat būdami krietni turīgi, cilvēki iemanās slēpt reālos ienākumus, tādējādi pat dubulti parazitējot uz sabiedrības rēķina (pirmkārt, nemaksājot valstij nodokļus, otrkārt, iegrābjoties nelielajā trūkumcietēju kasītē). Faktiski jautājums ir par to, pēc kādiem kritērijiem noteikt nabadzību. Jādomā, ka arī šādu uzdevumu sev izvirzīja valdība, gatavojot minēto «kārtību».
Pastāvošie noteikumi nosaka– «nabadzība ir situācija, kad indivīdam vai noteiktai sabiedrības daļai materiālo un sociālo resursu nepietiekamības dēļ ir ierobežotas iespējas nodrošināt pamatvajadzības, kas ir pārtika, mājoklis, apģērbs, izglītība, darbs un citas. Tāpat nabadzība liedz piedalīties sabiedrības dzīvē tādā apjomā, kas uzskatāms par pieņemamu konkrētajā sabiedrībā».
It kā jau definēts precīzi, taču joprojām nepilnīgi. Piemēram, kāds tad īsti ir «konkrētajā», tas ir, mūsu sabiedrībā, «pieņemamais apjoms», kādā vajadzētu piedalīties sabiedrības dzīvē? Vai par «pieņemamu» un «pietiekamu» varētu uzskatīt to, ka cilvēks, kaut ar rūcošu vēderu, kaut slims, spēj saviem spēkiem nokļūt līdz vēlēšanu urnai? Vai, pieņemsim, iespēju skolotājai kaut pāris reižu gadā iegādāties jaunu tērpu? Bet varbūt par «pieņemamā» normu būtu jāuzskata iespēja uz darbu braukt ja ne ar personīgo mersedesu, tad vismaz ar taksometru?
Visdrīzāk tomēr, ka arī šī jaunā «kārtība» apliecina valdības iespēju ierobežotību cīņā ar nabadzību, sava veida nabadzības kara pieteikumu nabadzībai un ne vairāk, turklāt vicinot nevis īstu, bet koka zobenu.
Akceptētā kārtība paredz, ka «turpmāk valsts vai pašvaldības institūcijas izlems, vai projektam veicama ietekmes uz nabadzības novēršanu izvērtēšana. To veicot, attiecīgā institūcija analizēs minētās ietekmes izpausmes attiecībā uz noteiktajām mērķa grupām, izvērtēs, vai projektam ir tieša vai netieša ietekme uz nabadzības novēršanu un vai projekts ietekmē nabadzības cēloņus vai sekas, kā arī izveidos projekta ietekmes uz nabadzības novēršanu uzraudzības un izvērtēšanas sistēmu».
Pat vairākas reizes šo teikumu izlasot, nav iespējams to sakarīgi atkārtot – tik daudz tajā paredzēts dažādu «izvērtēšanu». Bet vērtētājiem par to jāmaksā. Kur ņemt naudu? Valsts, pašvaldību budžetā? Mūsu valsts jau tā ir trūcīga, bet pašvaldības – vēl nabadzīgākas.
«Izvērtēšana» prasa arī laiku. Jau tā trūkst sakarīgu projektu, kas spētu mazināt nabadzību, tāpēc loģiski būtu tiem dot ne tikai «zaļo gaismu», bet pat «zaļo vilni», iespēju tikt īstenotiem ekspreša ātrumā. Taču, kamēr jaunās «kārtības» rāmjos tiks analizētas kaut vai «ietekmes izpausmes attiecībā uz noteiktajām mērķa grupām», šīs grupas var vienkārši beigt eksistēt. No bada. Bet valdība joprojām vicinās koka zobenu, lai nabadzību aizbaidītu ar baidīšanu vien.
