Nobeigums. Sākums 30., 31. augustā. Ja personai ir alkohola psihoze, ārstēšanas laiks ir desmit dienas. No ārstēšanās var arī atteikties un aiziet no slimnīcas kādu dienu ātrāk.
Nobeigums. Sākums 30., 31. augustā.
Ja personai ir alkohola psihoze, ārstēšanas laiks ir desmit dienas. No ārstēšanās var arī atteikties un aiziet no slimnīcas kādu dienu ātrāk. Savukārt mums nav tiesību pacientu turēt ilgāk, izņemot gadījumus, kad viņa stāvoklis ir pārāk smags. Tad ārstēšanu turpinām, un tas notiek uz slimnīcas rēķina. Pēc obligāto piecu vai desmit dienu kursa slimnīcā pacientam tiek piedāvāta iespēja ārstēšanos turpināt pēc sešu dienu motivācijas programmas alkohola lietotājiem un 28 dienu Minesotas programmas. Piespiest nevienu nevar, un no kopējā slimnieku skaita stacionārā ārstēšanos turpina nedaudzi. Manuprāt, tādēļ, ka tas prasa laiku un naudu. Iedzīvotāji bieži jauc neatliekamās palīdzības sniegšanu ar ārstēšanu, jo desmit dienas nav ārstēšana, tā ir tikai psihiskā stāvokļa stabilizācija. Likumā «Par policiju» ir noteikts, ja persona no ārstēšanās izvairās, ar tiesas lēmumu viņu var nosūtīt uz piespiedu ārstēšanos. Manā praksē ir bijuši divi gadījumi, kad cilvēki nāca ārstēties ar tiesas lēmumu. Tas notiek vispārējā tipa slimnīcā kopā ar citiem pacientiem, taču, ja pašam nav motivācijas ārstēties, uz īpašiem rezultātiem cerēt nevar. Speciālas institūcijas, kas realizētu piespiedu ārstēšanu jeb izolāciju, mūsu valstī nav. Lai šādu iestādi izveidotu, Narkoloģijas centrs iesniedzis priekšlikumus Saeimā, bet jau trīs gadus tie ir iestrēguši un nekust no vietas. Par to, vai vajadzīga piespiedu ārstēšana no alkoholisma, sabiedrībā domas dalās, taču ļoti daudzās valstīs ir likums par piespiedu ārstēšanu. Arī Zviedrijā, kuru mēs bieži izmantojam kā paraugu. Tas nozīmē – ja cilvēks ir atkarīgs no alkohola, turpina to lietot un nereaģē uz sociālo un tiesību sargājošo iestāžu brīdinājumiem, speciāla komisija izskata jautājumu par viņa nosūtīšanu uz piespiedu izolācijas iestādi.
Lēmumu pieņem tiesa, cilvēkam ar ārstēšanos neviens neuzmācas, bet 15 mēnešu izolācijas laikā viņš ir spiests padomāt. Ja persona izsaka vēlēšanos ārstēties, tad jāraksta lūgums, ko izskata komisija. Zviedru kolēģi ir teikuši, ka šo likumu neiznāk piemērot bieži, jo cilvēkiem, zinot par to, ir lielāka atbildības izjūta.
Runājot par konkrēto gadījumu – cilvēks ar trīsdesmit gadu alkohola lietošanas stāžu var strādāt transporta uzņēmumā un pārvadāt cilvēkus… Bet medicīnisko pārbaužu izziņas var nopirkt, un to mēs visi zinām. Tajā pašā laikā ir Valsts narkoloģiskais reģistrs, kurā tiek apkopoti dati par cilvēkiem, kas slimo ar alkohola atkarību. Informācija tiek iegūta, cilvēkam nokļūstot Narkoloģiskajā slimnīcā un apkopojot datus, kas iegūti no Ceļu policijas un atskurbtuves. Ja persona alkohola reibumā izdarījusi likumpārkāpumu, policija pieprasa izziņu no mums. Ja līdz mums par kādu nonāk signāli, aicinām viņu uz konsultācijām, lai izlemtu jautājumu par ārstēšanu. Taču, ja cilvēks gadiem ilgi dzīvo dzerdams, nenokļūst ne slimnīcā, ne policijas uzmanības lokā un tuvinieki pacieš viņa ārdīšanos, nesaucot policiju, informācija reģistrā nenokļūst. Līdz ar pieraksta sistēmas atcelšanu situācija var kļūt vēl sarežģītāka.
Pēc pastāvošajiem noteikumiem izsniegt atzinumu par cilvēka atbilstību ieroča nēsāšanas atļaujas vai autovadītāja apliecības iegūšanai var arī ģimenes ārsts. Jāatzīst, ka Jelgavā ģimenes ārsti ir pietiekami saprātīgi, lai pilnībā neuzņemtos atbildību, un vairumā gadījumu autovadītājus sūta pie mums.
Atkarība ir slimība, un bieži vien ģimene šo problēmu palīdz noslēpt, jo ir kauns atzīties, ka viņu vidū ir šāds cilvēks. Tāpēc ir iespējama situācija, ka cilvēks 30 gadu dzer, bet skaidrā izskatās labi, aiziet pie ārsta un dabū izziņu. Diemžēl pagaidām, lai noteiktu alkoholismu, netiek izmantotas nekādas analīzes. Pavisam drīz šāda iespēja būs, jo tiks ieviesti eritrocītu marķieri.
Pārbaudīt šoferus pirms izbraukšanas reisā ir katra uzņēmuma vadītāja kompetence un atbildība. Par pamatu ņemot Darba likumu, katrs uzņēmums izstrādā savus iekšējās kārtības noteikumus, kā veicamas autovadītāju pārbaudes pirms došanās reisā. Jaunais Darba likums noteic, ka atrašanās darbavietā reibuma stāvoklī nav pieļaujama, bet, kā to kontrolēt, ir katra uzņēmuma iekšējā lieta. Tāpēc nevar teikt, ka nav nekādu likumu, jārunā par to, kā mēs tos ievērojam.
Minētais gadījums ir ļoti traģisks, un grūti ir pateikt, kā varēja būt vai nebūt. Taču reizēs, kad alkoholiķis ir agresīvs un terorizē apkārtējos, policija ir tā instance, pie kuras var meklēt palīdzību. Jā, tur cilvēku aiztur ne ilgāk kā uz trijām stundām, tāpēc ir nepieciešama piespiedu ārstēšana no alkoholisma. Kāda ir šī mehānisma ķēdīte? Ja tiek traucēta kārtība un pārkāpts Administratīvo pārkāpumu kodekss, piespiedu izolācija ir sods par pārkāpumu jeb darbību, jo cilvēku nevar tiesāt par to, ka viņš ir slims. Ja ir pietiekams pamats, ierosina lietu. Bet, lai cik skumji tas neskanētu, joprojām daudz kas ir atkarīgs no alkoholiķa ģimenes locekļu uzņēmības, vai viņi spēj «izsist cauri» un novirzīt lietu līdz galam.
Ģimenes locekļiem es gribētu atgādināt, ka alkoholisms ir nolieguma slimība. Tas ir parasti un «normāli», ka alkoholiķis noliedz un neatzīst savu slimību. Taču ir atkarība un līdzatkarība. Lai kā ģimenes locekļi to nevēlētos atzīt, bet viņu dzīves uztvere un domāšana tiek iespaidota. Ģimenes locekļi, paši nelietojot alkoholu, kļūst līdzatkarīgi, un vislielākā nelaime ir tā, ka mēs palīdzam nodzerties, lai gan vislabākā palīdzība atkarīgam cilvēkam ir nepalīdzēt neko, pēc iespējas vairāk ļaujot uz savas ādas izjust dzeršanas negatīvās sekas. Bet ko darām mēs? Mīļā miera labad un cerot, ka viss mainīsies, nokārtojam alkoholiķa parādus, paēdinām un sakārtojam viņa drēbes, piezvanām uz darbu, ka viņš ir slims, un apkārtējiem stāstām, ka viss ir labākajā kārtībā. Alkoholiķis turpina dzert un manipulēt ar ģimenes locekļiem, kā vien vēlas. Cilvēkam nav spēka turēties pretī vēlmei iedzert, bet ir jāatrod spēks meklēt palīdzību. Veids, kā ģimenes locekļiem tikt galā ar līdzatkarību un atgūt spēju dzīvot normāli, ir meklēt palīdzību pašiem sev. Tāpēc paralēli anonīmo alkoholiķu kustībai visā pasaulē darbojas līdzatkarīgo grupas ar nosaukumu «Al Anon». Šo kustību ir aizsācis narkoloģiskais dienests, bet tā paplašinās un tiek uzturēta, pateicoties pašu dalībnieku aktivitātēm. Arī Jelgavā darbojas šāda grupa. Tā tiekas divas reizes nedēlā Narkoloģiskās slimnīcas teritorijā, mājā, kur notiek ārstēšanās pēc Minesotas programmas. Bieži vien, sievai vai kādam citam ģimenes loceklim sākot nākt uz grupas sapulcēm, mainās domāšana un attieksme, un tiek panākts, ka sāk domāt un mainās arī pats atkarīgais.
